Formālais iemesls, lai Padomju Savienības pārpalikuma – Neatkarīgo valstu savienības – vadītāji tiktos Kazaņā, bija šīs pilsētas 1000 gadu jubileja.
Formālais iemesls, lai Padomju Savienības pārpalikuma – Neatkarīgo valstu savienības (NVS) – vadītāji tiktos Kazaņā, bija šīs pilsētas 1000 gadu jubileja. Priecīgas prezidentu sejas, draudzīgi rokasspiedieni un… tukšas gaviļnieces pilsētas ielas. (Protams, atskaitot “jūsmas pilnos” īpaši atlasītos pilsētniekus.) Tas bija tas, ko varēja vērot tālrādes ekrānos. Runājot par tukšajām ielām, visi komentētāji uzsver, ka nostrādāja vecais labais padomju princips – ej nu sazini, ko tas neorganizētais ļaužu pūlis izspēlēs. Galu galā gaviļnieces namatēviem, Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu ieskaitot, bija vēlēšanās parādīt kolēģiem, cik ļoti tauta viņu mīl. (Kā lai neatceras maiju, kad Rīgā līdzīgu ainu varēja vērot ASV prezidenta Džordža Buša vizītes laikā.) “Kurvīti” iedeva un uz NVS vadītāju tikšanos neieradās Turkmenistānas autokrātiskais prezidents Saparmurats Nijazovs jeb, kā viņu mēdz dēvēt, Turkmenbaši – visu turkmēņu tēvs.
Viņš ar sava pārstāvja starpniecību paziņojis, ka viņa valsts atsakās no pastāvīgas dalības NVS, līdz ar to kļūstot par šīs organizācijas asociēto locekli. Acīmredzot turkmēņu tēvam apnicis klausīties kolēģu dzēlīgajās asprātībās par viņa dažbrīd ekstravagantajiem lēmumiem. (Pēdējais saistīts ar aizliegumu publiskos pasākumos, televīzijā un kāzās atskaņot ierakstītu mūziku, lai aizsargātu turkmēņu kultūru no “negatīvām ietekmēm”.) Daudziem par izbrīnu tā nebija ne Gruzija, ne Ukraina vai Moldova, kas pateica ardievas šai savienībai. Ja atceramies, tad tieši šajās valstīs nesen risinājās krāsaini dēvētas un zem demokrātijas karoga notikušas pārmaiņas.
Tiktāl par ārējo. Ja padomā, tad notikušajā drīzāk paslēpti ekonomikā dibināti iemesli. Turkmenistānā atrodas pasaulē vienas no lielākajām dabasgāzes atradnēm. Tās ir tik daudz, ka Turkmenbaši, godīgi sakot, var uzšķaudīt tam, ko par viņa ekstravagancēm domā pārējā pasaule. Tikmēr Gruzija, Ukraina un Moldova ir visciešāk atkarīgas no Krievijas energonesēju piegādēm, un tām “jāizvingro” starp vēlmi būt piederīgām pie Rietumu pasaules, nepārraujot nabassaiti ar Austrumiem. Cik zināms, šāda balansēšana līdz šim nevienam no postpadomju telpas nav izdevusies. Diezin vai tas izdosies arī trim minētajām valstīm. Tāpēc nebūs pārsteigums, ka jau netālā nākotnē tajās sagaidāmi politiski un ekonomiski pārkārtojumi. Lielā mērā tas atkarīgs no tā, cik stipra būs viņu nabassaite ar Krieviju.
