Pienācis 1. septembris, jaunais mācību gads. Kaut gan skolu jau sen esmu beigusi, atmiņas par tiem gadiem ir vissiltākās, un, tiekoties ar bijušajiem klases biedriem, aizmirstas pat ikdienas rūpes.
Pienācis 1. septembris, jaunais mācību gads. Kaut gan skolu jau sen esmu beigusi, atmiņas par tiem gadiem ir vissiltākās, un, tiekoties ar bijušajiem klases biedriem, aizmirstas pat ikdienas rūpes.
Ar interesi gaidīju raidījumu, kurā žurnālists Kolāta kungs uz sarunu aicināja izglītības ministri Rivžas kundzi. Gribējās zināt par izmaiņām mācību programmās, par skolēnu pienākumiem, ne tikai tiesībām, kā arī par pedagogu tiesībām, jo tik daudz dzirdu, ka bērniem nav vairs pienākums ne tāfeli noslaucīt, ne zemē nokritušu papīrīti pacelt. Tas jādara skolotājam. Manā laikā bija dežuranti, kas starpbrīdī sagatavoja klasi nākamajai stundai: noslaucīja tāfeli, atvēra logu, lai izvēdinātu telpu, salasīja nokritušos papīrīšus. Strādājām arī izmēģinājumu lauciņā, un neviena personību tas netraumēja.
Šodien pienākumu un tiesību sadalījums skolās man liekas vairāk nekā dīvains.
Skatoties pārraidi “Pirmās personas”, pārsteidza ministres asais un uzbrūkošais tonis, Kolāta kungs šķita pat nobijies (tāds iespaids radās). Noklausoties Rivžas kundzes stāstīto, gribējās zināt, vai Latvijā ir vēl kāda skola, kur notiek mācību stundas un bērni arī mācās. Dzirdēju tikai par kontaktstundām. Tā arī nesapratu, ko tajās dara. Vai vispār ko mācās?
Pēc ilgākām pārdomām atcerējos pagājušā gada 1. septembri, kad nācu mājās no poliklīnikas cauri Raiņa parkam. Un tad sapratu. No rīta bērni aiziet uz skolu, lai kontaktētos. Kad tas noticis, grupiņas izklīst parkos un skvēros, kur turpina kontaktēties ar alus vai vīna pudeļu palīdzību. To pagājušā gada 1. septembrī redzēju Raiņa parkā. Tie bija vēl pusaudži… Vecāko klašu audzēkņus gan nemanīju. Varbūt viņiem tā kontaktēšanās ir nopietnāka, ilgstošāka un norisinās kādā dzīvoklī.
Gribu teikt paldies saviem skolotājiem, kuri mūs mācīja un nedarīja to slikti. Vēsturi, kuru mūsdienu pedagogi negrib vai baidās mācīt, mana paaudze pati piedzīvoja. Skolotāji par papildstundām neprasīja īpašu samaksu. Viņus interesēja, lai bērns vielu saprastu un zinātu. Esmu pateicīga saviem pedagogiem. Lai arī daudz kas pa šiem gadiem aizmirsies, ir lietas, kuras nekļūdīgi atceros, un ikdienā tās noder.
