Kopš dziesmotās revolūcijas un janvāra barikāžu romantikas pagājuši 10 gadi, kuru laikā daudzi tā laika pirmo lomu spēlētāji ir paguvuši noiet no skatuves, daļa no tiem, teiksim, mērķtiecīgākā, pašlaik veido Latvijas politisko eliti.
Kopš dziesmotās revolūcijas un janvāra barikāžu romantikas pagājuši 10 gadi, kuru laikā daudzi tā laika pirmo lomu spēlētāji ir paguvuši noiet no skatuves, daļa no tiem, teiksim, mērķtiecīgākā, pašlaik veido Latvijas politisko eliti. Pa šiem desmit gadiem ir uzaugusi jauna paaudze, kas barikāžu notikumus labākā gadījumā vēroja televīzijā mājas vai pamatskolā, taču tā ir deklarējusi, ka mīl šo zemi, bet ne valsti. Un tas šodien skaitās stilīgi. Cilvēki, kas mēģinājuši sev retoriski pavaicāt, vai šodien viņi vajadzības gadījumā atkal dotos uz barikādēm, ir saņēmuši ļoti dažādas atbildes. Ja atkal vajadzētu savu zemi aizsargāt no kāda ārēja ienaidnieka, tad vairākums nešaubīgi dotos uz barikādēm atkal, jo, cerams, valstisko neatkarību Latvijas iedzīvotāji tik viegli pazaudēt nevēlas. Protams, jau aktuālāks jautājums skan: vai Latvijas iedzīvotāji ir gatavi cīnīties par šo valsti ar tās nepopulārajiem priekšstāvjiem. Šķiet, uz šo jautājumu tik viennozīmīgas atbildes nav. Zīmīgi ir arī kādā ielu intervijā iztaujātā panka vārdi, ka viņš noteikti ietu aizsargāt Latvijas valstisko neatkarību, taču ne Latvijas bruņoto spēku sastāvā.
Jāatzīst, ka viens no lielākajiem ar neatkarību saistītajiem sapņiem – par brīvās Latvijas armiju tā arī palicis neizsapņots. Lai arī šobrīd nevienam jauniesaucamajam vairs nedraud dienests Vorkutā vai Magadānā, uz Latvijas bruņoto spēku rindām latvju dēli īpaši rautin neraujas, lai arī Latvijas armija, protams, ir populārāka par iešanu «krievos».
Arī neskaitāmās versijas par to, ka trešās atmodas īstie inspiratori ir bijuši kompartija un čeka, šķiet, jau ir noiets etaps. Ir dzirdēti pat tik radikāli viedokļi, ka 1991. gada janvāra notikumi – tas neesot bijis nekas nopietns. Nu pasēdēja pie ugunskuriem, padziedāja dziesmas un devās mājup. Taču skeptiķiem nevajadzētu aizmirst, ka maksā par neatkarības atjaunošanu bija arī vairākas aprautas dzīvības, un, varbūt, tikai pateicoties šo cilvēku drosmei, vairāk netika izlietas Latvijas neatkarības aizstāvju asinis.
Protams, salīdzinājumā ar Čečeniju, Igaunijai, Lietuvai un Latvijai ar neatkarības iegūšanu ir fantastiski paveicies. No otras puses, pagaidām nevar lepoties ar īpašiem panākumiem un garantijām mūsu valsts drošībai. No visām Baltijas valstīm, Latvijai ir vissliktākās attiecības ar Krieviju, un Latvijas ekonomiskā atkarība no ne vienmēr prognozējamā Austrumu kaimiņa ir vislielākā.
Lai arī daudzu cerības attiecībā uz Latvijas nākotni saistās ar eirointegrācijas procesiem un Latvijas centieniem iekļauties Ziemeļatlantijas aliansē, šķiet, visi spēcīgākie trumpji atrodas mūsu pašu rokās. Un runa nav par kaut kādu abstraktu nacionālismu, ar kura palīdzību it kā nacionālpatritotiski noskaņotie politiskie spēki cenšas medīt vientiešu balsis, bet par ļoti konkrētu un pat pragmātisku uz Latvijas ekonomikas attīstību tendētu darbību. Protams, to neveicinās fantastiski straujā «smadzeņu» aizplūšana no Latvijas uz labākām peļņas un izaugsmes valstīm, to neveicinās ideālisma deficīts un ilūziju sabrukums.
Acīmredzams, arī tas, ka straujie pirmo neatkarības gadu attīstības tempi ir kļuvuši lēnāki, pat izskatās, ka daudzi straujo reformu uzsācēji ir tā aizrāvušies ar varas izbaudīšanu, ka neviļus (bet varbūt arī tīšuprāt) paši ir kļuvuši par reformu kavētājiem.
Atmetot cēlos un nezināmos mērķus, pēc kuriem sirds šad un tad ilgojas, sākumam pietiks ar to, ka gan barikāžu dalībnieki, gan viņu bērni neaizmirsīs 1991. janvāra notikumus un vēl labāk – ja viņi no tiem būs kaut ko iemācījušies. Katrā ziņā šobrīd ir īstais laiks nodoties apcerei par šo laiku, taču nevajag aizmirst arī tagadni, kas jau rītdien būs pagātne.
Savukārt tiem, kas joprojām dala zemi no valsts, par pirmo stāvot un krītot, no otrās riebumā novēršoties, ir visas iespējas pašiem aktīvi piedalīties labākas valsts un sabiedrības veidošanā. Tās ir šodienas barikādes – var tās stiprināt ar savu klātbūtni, var arī paiet malā, tikai tad nevajag mest ar akmeni tiem, kas tomēr izvēlas doties uz tām.
