Masveida braukšana «par zaķi», kas varbūt nav pati spilgtākā pašmāju sabiedrības iezīme, noteikti vislabāk liecina par pilsoņu atkarību no sabiedriskā transporta.
Masveida braukšana «par zaķi», kas varbūt nav pati spilgtākā pašmāju sabiedrības iezīme, noteikti vislabāk liecina par pilsoņu atkarību no sabiedriskā transporta.
Savā ziņā esam jau sasnieguši Rietumu dzīvesveida standartus – ja «iekrituši» kādā no bezdarba apsēstajiem Latvijas nostūriem, ir normāli uz darbu braukt desmitiem kilometru gluži kā ASV, kur gan darbavietu un privāto automašīnu būs krietni vairāk. Protams, arī amerikāņi vilcienos brauc bez biļetes. Taču «zaķu» tur ir mazāk, jo nav tik izdevīgi riskēt. Izdevīgāk ir nopirkt biļeti, kas arī nav lēta, taču ir pa kabatai bez lielām kalkulācijām ģimenes budžetā. Tas ir izdevīgi arī tāpēc, ka sabiedriskais transports tur nozīmē racionālu pārvietošanos, nevis eksistenciālu «tešanos» kā pie mums, kad vēl pirms kāpšanas vagonā ikdienas ķibeļu dēļ pasažieru pacietības mērs ir tikpat pilns kā paši transporta līdzekļi. Īpaši, kad parādās konduktors.
Gluži kā salms skudru pūznī vagonā jūtas arī jelgavnieks, turp un atpakaļ mērodams ceļu uz darbavietu Rīgā. Arī tie pasažieri, kuriem līdz šim maršrutā Rīga – Jelgava bija vairāk iespēju braukt bez biļetes nekā dažos citos maršrutos.
Turpmāk vismaz mēnesi Jelgavas vilcienos «kontrolieri» nevis iekāps kaut kur Tīrainē, bet pārbaudīs biļetes no brauciena sākuma līdz galam. Un tas ir labi. Nav, protams, pamats ticēt, ka no bezbiļetniekiem iekasētās soda naudas ko būtiski mainīs Latvijas Dzelzceļa tāmēs, kas ļautu uzlabot servisu. Taču skaidrība, ka vagonā noteikti būs konduktors, ir būtisks priekšnosacījums, lai iedzīvinātu tradicionāli rietumniecisku uzskatu – par pakalpojumiem jāmaksā. Turklāt bez atlaidēm, ko pie mums joprojām var patvaļīgi izgādāt ar padomju laikiem raksturīgu vienaldzību pret sabiedriskajām vērtībām kā tādām – tostarp pret konduktoriem, kas, «cierēdami», cik pasažieru vagonā iekāpj un izkāpj, visvairāk vainīgi, ka jāpērk biļetes.
Ko lai dara – kas vieniem braukšana, tas citiem darbs.
Tāpat kā «zaķi», kas var būt gan patiešām trūcīgi ļaudis, gan arī tādi blēži, kas vagonā izguļ dzērumu, ne mazāk atšķirīgi ir pārējie pasažieri un arī konduktori. Taču, manuprāt, vagonā visi kļūst vienlīdzīgi savā atkarībā no braukšanas īstenības destruktīvajiem faktoriem. Un tieši tāpēc, lūkojot, kā nu kurš un par cik brauc, runa tomēr nav par pārpildītiem un piecūkotiem vagoniem, piemērotu attieksmi, apģērbu, uniformām vai policijas kordonu, bez kura diemžēl nav iedomājami ne tikai mūslaiku Latvijas vagoni vien, bet gan par pieklājības etiķeti.
