Aiziet gads. To izlasot, pār muguru pārskrien tirpas – atkal kārtējais mūsu dzīvē. Aiziet un neatgriezīsies.
Aiziet gads. To izlasot, pār muguru pārskrien tirpas – atkal kārtējais mūsu dzīvē. Aiziet un neatgriezīsies. Tajā paliek viss, ko esam veikuši un padarījuši. Arī tas, ko nogulējuši vai vienkārši nobumbulējuši. Vai varam būt apmierināti, ka pēc pāris dienām īsi pirms pusnakts no tālrādes ekrāniem mūs uzrunās ilgi izvēlētais Valsts prezidents un pēc tam vēl trakākos līkločos meklētais Ministru prezidents? Ko viņi mums novēlēs? Turpināt nopļaut sētsvidu, izbuktēt bikses un angļu valodas vietā mācīties citu svešvalodu? Vai varbūt septiņu trekno gadu vietā mēs beidzot sagaidīsim vismaz vienu, bet riktīgi bagātu?
Bet varbūt šoreiz lai visi, kas smaidīgām sejām steigsies mūs sveikt, rotājušies deputātu nozīmītēm, tērpušies politiķu togās un valsts karogiem rokās, lai teic pamācošos vārdus vispirms paši sev? Un pie reizes dod arī klusu solījumu nelīst ar pamācošu runu uz tribīnes, ja paša sēta usnēm un nātrēm aizaugusi? Nu neesat jūs, mīļās valstssievas un cienījamie valstsvīri, taisīti no citas mīklas. Jūsos mīt un dažbrīd mēdz izlauzties uz āru tie paši tumšie grēciņi, kādi piemīt arī citiem, kas nav tautas kalpu godā celti. Vien esat apveltīti ar to atšķirību, ka jūsu mazie sliktumi pārvēršas lielās problēmās visiem pārējiem.
Sagaidot kārtējā gada nogali un varbūt kārtējo reizi sev dodot godavārdu mainīties, vispirms vērtēsim paši sevi?
