Mēdz teikt: «Parādi man suni, un es pateikšu kāds ir viņa saimnieks!».
Mēdz teikt: “Parādi man suni, un es pateikšu kāds ir viņa saimnieks!” Šo teicienu līdzīgi varētu attiecināt uz 19 gadu veco Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti Santu Maspāni, kuras personību jau astoņus gadus identificē viņas kaislība uz šiem dzīvniekiem. Zirga dēļ viņa katru dienu mēro ceļu pat uz Lietuvu. Tur tiek aizvadīti intensīvi treniņi jāšanas sportā – konkūrā.
“Man toreiz bija tikai desmit gadu. Pirms dzimšanas dienas aizbraucām uz Tērveti paskatīties jāšanas sporta sacensības,” tā sākās pavērsiens Valgundes novada Vītoliņu ciema iedzīvotājas Santas Maspānes ikdienā, kura saaudās ar cēlākajiem un cilvēces vēsturei nozīmīgajiem dzīvniekiem – zirgiem. Toreiz meitēns pajokoja, ka vēlētos nodarboties ar šo sporta veidu. Viņas mamma Alija Maspāne to uztvēra nopietni un pēc nedēļas aizveda Santu uz Brankām, kur atradās SIA “Princis” stallis. Pret zirgiem toreiz vēl bijusi bijāšana, tādēļ meitenes uzmanību piesaistīja vecākais un mierīgākais lopiņš – ķēvīte Reklāma. Pirmajās treniņu nedēļās klājies pavisam grūti. Sāpēja visi muskuļi. Nopietnākas domas par vaļasprieku prātā nenāca. Kopā ar Santu pirmos soļus jāšanā spēra arī viņas mamma, kafejnīcas “Kvatro” vadītāja. Viņas šo izklaidi nepameta, un pamazām dzima kaislība. Nesen ģimene uzcēla savu stalli, kurā aug četri sacensību zirgi, divi jaunie un trīs rikšotāji, kas tiek audzēti nākotnei. Starp tiem ir arī tēva ponijs.
Zirgs palīdz nenogurt
Pagājuši jau astoņi gadi, un izjādes ar zirgiem no izklaides kļuvušas par Santas dzīvesveidu. Viņa intensīvi trenējas jāšanas sporta disciplīnā konkūrā. Beidzamajos gados ar izciliem rezultātiem startēts dažāda līmeņa sacensībās. Tam tiek veltīta dienas lielākā daļa, tomēr nogurums nespējot piezagties. “Zirgs noņem sasprindzinājumu un negatīvās emocijas. Viņš prot cilvēku nomierināt,” skaidro Santa. Kaut dusmu pilns prāts, rikšotājs neatdarīs ar tādu pašu negatīvo lādiņu, gluži otrādi – vienmēr pret tevi būs mīļš un labs. Par to viņa pārliecinājusies. Protams, ir arī raksturā šerpāki, bet parasti zirgs stallī pabubina, paprasa maizi vai cukurgraudiņu, tiesa, tagad saldos klucīšus nomainījuši speciāli gardumi ar nepieciešamajiem vitamīniem. Santa teic, ka nomierina arī sajūta, ka dzīvnieks viņu gaida.
Santas princis Sanremo
Pirms trīs gadiem Limbažos Maspānu ģimene iegādājās trīs gadus vecu ērzeli Sanremo. “Zirgs neko neprata. Cītīgi kopā strādājām, lai iegūtu meistarību. Gadu laikā starp mums veidojās cieša saikne, nu esam kļuvuši par nešķiramu komandu – dzīvnieks gan palīdz, gan saprot mani, un es viņu tāpat. Ar Sanremo mēģinājuši jāt daudzi “lielie” sportisti, bet nekas prātīgs nav sanācis. Ar citiem zirgs atteicās sastrādāties. Lai arī ir ļoti mierīgs un nosvērts, tam piemīt izteikts raksturs. Viņš ir kā īsts princis – citus zirgus neatzīst. Ja ieeju boksā un kāds rikšotājs pienāk klāt, Sanremo metas restēs – neviens man, viņaprāt, nedrīkst pat pieskarties. Bijuši gadījumi, kad, transportējot “princi” piekabē kopā ar citiem zirgiem, viņam priekšā nolikts mazāk siena nekā pārējiem. Sanremo demonstratīvi stāvēja un neēda. Bija tik ļoti apvainojies, ka pat nereaģēja, ja viņu pasaucu,” stāsta Santa. Saņēmis bārienu, zirgs nokaunējies un ar galvu pievilcis saimnieci sev klāt.
Mācās no zirgiem
No zirgiem Santa iemācījusies vērtīgu dzīves principu. “Cilvēki parasti, kādu satiekot pirmo reizi, lielu uzmanību pievērš viņa apģērbam, sociālajam statusam, amatam vai izglītībai. Zirgiem tas ir pilnīgi vienalga. Viņi vērtē attieksmi un personas būtību. Šis dzīvnieks nekad cilvēku neatraidīs, vienmēr pieņems viņu tādu, kāds tas ir,” konstatē jauniete. Viņas novērojumu patiesumu par zirgu pozitīvo attieksmi izjutuši arī draugi. “Vidusskolā man bija grūti, jo pārējos jauniešus interesēja citas lietas un izklaides. Augstskolā ir citādi. Tur draugi saprot šādu pieķeršanos un gribasspēku katru dienu trenēties. Viņi brauc ciemos pie mūsu ģimenes zirgiem un piedalās izjādēs. Pēc tām vienmēr jautā, kad būs nākamā reize. Saistībā ar to prātā nāk kuriozs. Reiz pavizināties uz zirga ieradās tēta (Armands Maspāns, SIA “Armando Auto” direktors – red.) draugs. Visas izjādes laikā viņš nepateica ne vārda. Kad pastaiga beidzās, vīrietis nometās ceļos un nobučoja zemi – tik ļoti viņš bija nobijies. Tomēr zirgam piemīt kāds trūkums – tas nespēj runāt. Neskaitāmas reizes bijis tā, ka rikšotājs skatās uz mani un cenšas kaut ko pateikt, bet es to nesaprotu,” saka Santa.
Katru dienu uz Lietuvu
Meklējot vietu treniņiem, Maspānu ģimene konstatēja, ka Latvijā visas manēžas ir pārpildītas. Labākie treneri pārslogoti. Tas nebija šķērslis, un Santa no pagājušā gada decembra katru dienu, izņemot svētdienas, mēro ceļu uz Lietuvu – Jonišķiem, kur viņu allaž nepacietīgi gaida Sanremo. Abus censoņus trenē Lietuvas čempions jāšanas sportā Kostas Gaigalas. “Katru dienu līdz pēcpusdienai studēju. Pēc lekcijām dodos uz Lietuvu. Turp ceļā pavadu gandrīz stundu. Kamēr izjāju ar zirgu, samīļoju, pabaroju, notīru viņu, sakārtoju zirglietas, pulkstenis jau rāda astoņi vakarā. Atbraucot mājās, laiks atliek vien vakariņām un nedaudz arī mācībām. Tomēr rutīna nerodas, jo nav iespējams aizvadīt divus vienādus treniņus. Mācības pagaidām spēkus neatņem, jo tām nesanāk veltīt lielāko uzmanību. Ar to, ko noklausos lekcijās, parasti ir gana kontroldarbiem. Un nevar sūdzēties, ka sekmes klibotu.
Paziņu viedokļi par ikdienas braukāšanu uz Lietuvu dalās. Citi nesaprot, kā kaut kas var tik ļoti interesēt. Iespējams, tādēļ, ka pašiem nav īsti ko darīt. Protams, reizēm ceļš uz kaimiņvalsti šķiet ļoti vienmuļš, bet tad saprotu, ka dodos turp pie Sanremo un arī tādēļ, lai ko iegūtu. Nevaru iedomāties, ko darītu, ja man tā visa nebūtu. Nespētu nosēdēt mājās,” tā Santa.
Pat slimība nešķir
Vienu brīdi Santai bija nopietnas veselības problēmas. Tika pat apdraudēti viņas nākotnes plāni jāšanas sportā, jo mediķi tādas aktivitātes aizliedza. “Pēc šāda paziņojuma šķita, ka zeme zem kājām sabrūk! Likās, vairs nav pie kā turēties! Vienīgais, ko man atļāva, aiziet uz stalli un paglaudīt zirgus. Nodomāju – ko gan nīkšu mājās, labāk padarbošos stallī. Kādu dienu slepus uzkāpu zirgam mugurā, un turpināju to darīt arī citreiz. Pamazām veselības likstas atkāpās, un esmu atpakaļ sportā,” ar prieku teic Santa.
Ar mediķiem nācās tikties arī Sanremo – viņš pārcieta sarežģītu kājas operāciju. Pirms medicīniskās iejaukšanās speciālisti atzinuši, ka dzīvnieks faktiski “norakstāms”, jo atklājās iedzimts defekts. Operācija ilga četras stundas. Pārējie tikmēr bija pilnīgā neziņā par iznākumu. Santa todien startēja sacensībās ar citu zirgu (Tērvetē dzimušo Kokardi), tādēļ pie Sanremo ieradās tikai nākamajā rītā pulksten sešos. “Līdz tam brīdim zirdziņš nebija ēdis. Kad atbraucu, Sanremo lēni sāka tiesāt sieniņu,” atceras Santa. Nu jau pagājis gads, zirgs atlabis un stiprinās ar zālēm, kas pasūtītas no ASV.
Nevajag nokausēt
Santa neatbalsta zirgu nokausēšanu ar milzīgām slodzēm. “Sacensībās ar divričiem dzīvniekus vēl nenodzen tik ļoti kā skriešanās sacensībās. Tajās rikšotājus sāk izmantot jau no divu gadu vecuma. Salīdzinājumam: jāšanas sportā zirgi startē ne ātrāk kā pēc trīs gadu vecuma. Lielajos turnīros ļauj piedalīties tikai tad, ja tam ir vismaz septiņi gadi. Skriešanās sacīkšu dalībnieki reti kad nodzīvo līdz “pensijai”. Jau divgadīgie lopiņi ir tik ļoti nodzīti, ka knapi turas pie dzīvības.
“Zirgs jau kopš senatnes veidots tā, lai vilktu smagumus un palīdzētu cilvēkam, bet jāatceras, ka viņš arī ir dzīva būtne, kas jūt un visu saprot tāpat kā mēs. Pat nezinu, ko varētu izdarīt cilvēkam, kas liek zirgam vilkt smagu vezumu un klapē viņu līdz asinīm! Tad jau var iejūgt cilvēku un sist par to, ka viņš fiziski nespēj paveikt uzkrauto darbu,” nostāju pauž Santa.
***
Sportistes CV
Vārds, uzvārds: Santa Maspāne.
Vecums: 19 gadu.
Izglītība: studē ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbību LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 1. kursā.
Labākie rezultāti jāšanas sporta konkūra disciplīnā:
Latvijas Jātnieku federācijas (LJF) kausa 1. posms Kleistos – 3. vieta (maršrutā ar šķēršļu augstumu 120 centimetru);
Ventspils atklātais čempionāts – 1. vieta (115);
Liepājas kauss – 1. vieta (100), 3. vieta (125), 3. vieta (130);
LJF kausa 3. posms Kleistos – 1. vieta (125), 1. vieta (120);
pasaules kausa posms “Tallinn Horse Show” Igaunijā – 6. vieta (130), 6. vieta (135);
Lietuvas ziemas čempionāts – 1. vieta (110);
pasaules kausa posms Baltkrievijā – 1. vieta (130).
