Ir 1941. gads. Latvija okupēta, un vara 14. jūnijā organizē totālo akciju pret Latvijas patriotiem, pret turīgiem un inteliģentiem iedzīvotājiem.
Ir 1941. gads. Latvija okupēta, un vara 14. jūnijā organizē totālo akciju pret Latvijas patriotiem, pret turīgiem un inteliģentiem iedzīvotājiem. Tiek noslepkavoti virsnieki Litenē, pārējie atbruņoti un sasietām rokām iesviesti mašīnā, lai vestu uz dzelzceļa staciju, no kurienes tālāk ceļš iet uz bēdīgi slaveno Magadanu. Tur daudzajās Šmita kalna aizās jau sasviesti tūkstoši nosalušo, bada nāvē mirušo, noslepkavoto. Nu tiem pievienosies arī latvieši.
Daudz vīriešu nokļūst Vjatlaga nometnēs, un jau tai pašā gadā parādās ieraksti: miris, miris, miris… Retais izdzīvo līdz 1943. gadam. Pārējie izsūtītie turpina ceļu vēl tālāk Sibīrijā, ziemeļu baismajā nostūrī. Viņi nav atvesti, lai izdzīvotu, un, ja kāds pēc vairākiem gadiem atgriežas, tad tam ir laimējies. Slimības, bads, sals pļauj varenus vālus, neskatoties, vai tas zīdainis, pieaudzis, vai vecs cilvēks. Jau nākamajā dienā pēc atvešanas jāiet darbā ar bērniem, ar vecākiem, jo vīrieši jau atšķirti no ģimenes Dzimtenē. Par sauju salasītu graudu pēc pļaujas laukā soda ar gadiem lēģerī. Par lāsi cūkēdiena – tas pats. No viņiem jātiek vaļā kā no šķiras – buržujs!
Par ko šādas izsūtīšanas, šādas mocības? Cilvēki pirms okupācijas dzīvoja savā zemē brīvi, laimīgi un nevienam nedarīja ļaunu. Bet komunistiskā partija lēma viņus izsūtīt. Tas ir genocīds pret latviešu tautu, un tādam noziegumam nav piedošanas, ne izpildītājiem, ne pavēļu devējiem.
Pagājis jau sešdesmit gadu pēc šā notikuma, bet sāpe joprojām nav rimusi. Laižoties miegā, dzird piebraucam mašīnas, kāju spērienus durvīs un izkliegtus «bistrei, bistrei!» Vecie cilvēki, kas tolaik bija bērni, pamostas nosvīduši, sirds klauvē, gatava izlēkt. Vai to var aizmirst? Viņi nav atriebības pilni, bet vēlas zināt genocīda vaininiekus, sarakstu sastādītājus un izpildītājus. Lai zina visi, ar ko esam dzīvojuši vienviet. Lai viņus soda viņu sirdsapziņa, jo neviens neatdos cilvēkiem nolaupītos gadus, nesavienos šķirtās ģimenes un pārestību nepadarīs par nebijušu. Neviens neatdos sadragāto veselību, invalīdus nepadarīs par veseliem. Tāpat neviens nepārvedīs dzīvus atpakaļ nelaikā mirušos. Gadi… 60 bezgala gari gadi aizplūduši, dzīve novergota, un tajā bijis tik maz laimes mirkļu. Gribas zināt, kuri bija tie Kangari, kas par grašiem pārdeva savus līdzcilvēkus. Lai viņi turpina dzīvot ar savu netīro sirdsapziņu, jo piedot ir bezgala smagi un gandrīz neiespējami, jo zaudējumi ir pārāk liels. Tikai daži desmiti no vairākiem desmitiem tūkstošu atgriezās. Bet vai kāds maz ir prasījis, lai viņam piedod? Kam lai piedodam? Kam?
Pēc 60 gadu klusēšanas beidzot izveidots piemineklis represētajiem. To uzstāda Torņakalna stacijā, aiz ēkas, lai tikai mazāk kāds redzētu. Varbūt jau pareizi, jo tādu akmeņu sakopojumu labāk slēpt, nekā rādīt citiem. Noteikti vajadzīgs kāds, kas izskaidros, ko šie plēsumi un krāvumi izsaka. Veidojot šo pieminekli, netika ņemtas vērā pašu represēto domas – ne par pieminekli, ne par vietu, kur to uzstādīt. Mēs katru gadu pulcējamies pie represēto muzeja, lai no turienes dotos pie Brīvības pieminekļa. Ja piemineklis būtu saistīts ar muzeju, izveidotos viens komplekss un ārzemju viesus, kuriem to mēs vēlētos parādīt, nebūtu jāvadā no vienas vietas uz otru. Bet vai mūsu valstī maz vēlas pieminēt, ka bijusi okupācija?!
Guntars Bullis, represētais
