Spīdolas skolā vēsturnieku pulciņā notika pasākums. Bijām atnākuši pieci vecie, sava mūža smagos ceļus izbriduši, un vēlējāmies par tiem pastāstīt.
Spīdolas skolā vēsturnieku pulciņā notika pasākums. Bijām atnākuši pieci vecie, sava mūža smagos ceļus izbriduši, un vēlējāmies par tiem pastāstīt.
Stāstījām pēc to gadu laika skaitīšanas. Pirmais stāsta toreiz divpadsmitgadīgs zēns, kuru izveda 1941. gada 14. jūnijā. Tālā Sibīrija, ceļā pavadīti trīs mēneši. Izkāpjot no vagona, nemākam staigāt, krītam gar zemi. Atbrauc «vergturi», izraugās savam kolhozam piemērotākos, mātes ar diviem vai trīs bērniem paliek, jo tēvi jau Latvijā atšķirti. Šai skarbajā zemē pavadīts 18 gadu.
Stāstu turpina jauna meitene, kas kopā ar vecākiem aizbēg uz Vāciju, lai nepiedzīvotu kārtējo izvešanu. Vairākus gadus klīst pa lāgeriem, tikai ar to atšķirību, kur pulcējas latvieši, tur dibina skolas, dažādus pulciņus, lai mudinātu mācīties. Pēc tam nokļūst Brazīlijā, kur tiekas ar izceļotājiem jau 20. gados, kas nodibināja apvienību «Vārpa». Savdabīgs klimats, savdabīgs dzīvesveids. Pēc sešu gadu klejojumiem nokļūst Amerikā. Prot valodu, var mācīties, studēt, iegūst labu darbu, stāvokli sabiedrībā. Un tomēr ilgas pēc Latvijas ir stiprākas par visu, tāpēc atgriežas.
Stāsta 16 un 17 gadu vecas jaunietes no Jelgavas, kas iesaistās pretošanās kustībā, izgatavo skrejlapas, raksta dzejoļus un drīz vien tiek izsekotas un arestētas. Ir 1945. gads. Sods – 10 gadu. Tālāk – ceļš uz Noriļsku, Šmita kalna pakājē, lēģerī, kur jau no 1941. gada smok latviešu virsnieki. Viņas stāsta par neciešamajiem apstākļiem, par kuriem vēstulēs divās pa gadu un vēl pie tam krievu valodā, nedrīkst pat ieminēties. Tomēr izdzīvo. Stāsta par briesmīgo, asiņaino 1953. gadu, kad lēģerī sākās sacelšanās. Ieslodzītajās raida šāvienus, lodes pļauj, neskatoties ko. Pēc tam izdzen tundrā uz vairākām dienām, tad šķiro un nokļūst būrī. Tas ir cietums cietumā! Un atkal jautājums, par ko mūs?
Esmu šai pulciņā vecākais, man – jau 19 gadu, eju skolā un sadarbojos ar partizāniem. Tiekam izsekoti, arestēti, savainoti, nošauti. Ar dažādiem sodiem uz Vorkutu. Te iemāca pirmo bausli: «Solis pa kreisi, solis pa labi, uzskatu par bēgšanu un šauju bez brīdinājuma». Zemē, kur sīpoli neaug un vēstules nāk atpakaļ, novergoti septiņi gadi. Celta pilsēta, tās pamatos guldot cēlājus. Cirstas ogles šahtā un to katra lāpsta slacīta vergu sviedriem un asinīm. Un rakta, rakta tundra. Daudz paziņu atdots tai. Izdzīvots un atgriezies.
Kas tā par vietu, uz kuru visi atgriežas, neviens nevēlas svešumā palikt? Un atkal jautājums, kur palika mana jaunība?
Bērni klausās klusumā. Un, kad skolotājs uzdod jautājumu, cik no jums ir bijusi saskare ar represijām, paceļas daudzas rokas, un skan vārdi: «Man stāstīja vecāmāte, vecaistēvs…» Šausmas, jau otrā paaudze izaugusi, kāds laika sprīdis aiztecējis! Bet mums vēl joprojām sāp. Ai, kā sāp! Un jautājums PAR KO atkal paliek neatbildēts.
Ar dāvanām un ziediem rokās vēl ilgi runājamies, un jāpiekrīt, jaunā paaudze nav slikta, tikai varbūt ne tik atklāta kā vēlamies mēs.
Paldies skolotājiem par šo atmiņu mirkli. Domāju, ka daudzām skolotajām par to vajadzētu padomāt, ja vēlamies, lai mūsu jaunatne izaug nacionāla.
Guntars Bullis, represētais
