Dažreiz šķiet, ka ikviena latvieša sapnis ir apceļot Latgali, jo laikam jau katrā no mums mīt kāds kriksītis spītīgo un strādīgo seno letgaļu asiņu. Vienā dienā Latgali izbraukāt, protams, nav iespējams, bet tādu mazu stūrīti paķert var gan.
Latgale ir Zilo ezeru zeme, jo tie šeit sastopami vai ik uz soļa; tā ir dziļu mežu un auglīgu lauku zeme, ko caurvij sena vēsture un spēcīgas senču tradīcijas, kā arī tā ir mājas latgaliešiem – cilvēkiem ar plašu sirdi un pašiem savu valodu. Latgalieši par lielāko vērtību, ar ko tie lepojas, uzskata cilvēku.
Latgaliešu (latgalīšu) jeb latgaļu valoda (latgaļu volūda) ir latviešu valodas vēsturiskais paveids. Tā ir dzimtā valoda apmēram 165 000 cilvēku, galvenokārt Latvijā. Visvairāk latgaliešu valodu lieto Latgalē, kur dzīvo 97,6 tūkstoši latgaliski runājošo. Rīgā dzīvo 29,4 tūkstoši un Pierīgas reģionā – 14,4 tūkstoši latgaliski runājošo. Lielākās latgaliešu valodas pratēju kopienas ārzemēs ir Krievijā. Latgaliešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai kā latviešu valodas savdabīgs dialekts. Piemēram daži vārdi latgaļu mēlē: māte – muote [m`uoťä], darbs – dorbs [do^rps], vējš – viejs [ẃ`iejś], melns – malns [ma^lnc], tēvs – tāvs [t`āus], cits – cyts [cyc].
Guļbišņiki, murcovka, asoškas
Latgale gan nav zināma tikai ar iepriekš minētajām lietām, bet arī ar ko patīkamu tieši garšas kārpiņām, proti, saviem ēdieniem. Viens no raksturīgiem ēdieniem ir krupņiks ar guļbim (kartupeļiem). Lai gan kartupeļa nosaukums dažādos apvidos var atšķirties, šīs gardās latgaliešu zemnieku mājās vārītās zupas tradicionālais pagatavošanas veids ir līdzīgs – pamata garšai izmanto gaļas buljonu, kam pievieno putraimus, kartupeļus un zaļumus. Pasniedzot pieliek arī kārtīgu karoti krējuma.
Guļbišņiki – šis latgaliešu tradicionālais, sātīgais ēdiens ir ar kūpinātu cūkgaļu un rīvētu sieru pildīti veltnīši, ko gatavo no vārītiem kartupeļiem un vāra eļļā. Lai gan guļbišņikiem ir zināma līdzība ar Lietuvas tradicionālo ēdienu cepelīnu, latgalieši pildījumam izmanto dažādus produktus. Atkarībā no reģiona un tā, vai guļbišņikus vēlējās pasniegt kā pamatēdienu vai ko saldāku, tos pildīja ar malto gaļu, sieru, biezpienu, kāpostiem vai sēnēm.
Nedrīkst nepieminēt arī murcovku – sātīgo gavēņa laika ēdienu. Murcovka ir kumosa lieluma gabalos sagriezta rudzu maizīte, kam pievienots smalki sakapāts sīpols, šķipsniņa sāls; to aplej ar vārītu, atdzesētu ūdeni un pievieno linsēklu eļļu.
Mans mīļākais deserts ir asoškas, jo bieži ēsts tēta dzimtas, kura ir no Aulejas pagasta, saietos. Latgaliešu tradicionālo saldo ēdienu asoškas jeb kļockas gatavo no rauga mīklas un pildījumam galvenokārt izmanto saldinātu biezpienu (tam pievienojot cukuru un iebiezināto pienu). Asoškas gatavo, tās cepot krāsnī, pēcāk vēl nepieciešams pavārīt iepriekš uzkarsētā pienā.
Visus Latgalei raksturīgos ēdienus neuzskaitīt, labāk dosimies ceļā.
Šmakovka, Červonka, Lielborne
Daugavpilij izbraucam cauri, vien uzmetot skatu Daugavpils cietoksnim. Mūsu mērķis ir tālāks – Silene Latvijas–Baltkrievijas pierobežā. Silene (agrāk Borovka) ir apdzīvota vieta Daugavpils novada Skrudalienas pagastā, pagasta centrs. Izvietojusies pagasta vidusdaļā Sila ezera ziemeļu krastā. Apdzīvotā vieta izveidojusies Braslavas–Daugavpils ceļa malā un jau 19. gadsimta vidū bija nozīmīgs satiksmes centrs un ceļinieku atpūtas vieta. 1925. gadā Borovkai tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss, 1932. gadā tā pārdēvēta par Sileni.
Silenes nosaukums cēlies no Sila ezera. Tā vidējais dziļums ir 4,1 metri, bet maksimālais dziļums – 6,8 metri. Ezerā mīt karūsa, līnis, asaris, līdaka, plaudis, rauda, kā arī ķīsis. Bet gleznainā ezera krastā izvietojies “Silene Resort&SPA” – paradīzes stūrītis zemes virsū, četrzvaigžņu kūrorts, kas piedāvā saviem viesiem komfortablas villas, viesnīcas numurus, spa procedūras, restorānu, konferenču zāli, pludmali. Dīķi, dīkīši, laiviņas, mājiņas, pirts, spa māja, kazas, lamas un vēl, un vēl. Nav nemaz jāapmetas šeit, lai piestātu un dotos nesteidzīgā pastaigā pa burvīgi sakārtoto teritoriju. Bet ir viena mājiņa, kura vilina vairāk par pārējām, jo tai dots noslēpumains nosaukums – Šmakovkas laboratorija.
Šmakovkas laboratorija Silenē ir mūsdienīgs objekts, kas iepazīstina apmeklētājus ar ilggadējām šī dzēriena ražošanas tradīcijām. Speciālisti ir izstrādājuši vairākus dzēriena veidus, kuri tiek ražoti pēc pašu receptūras un pildīti īpašās firmas pudelēs. Gides vadībā dodamies iekšā, sak, tūlīt provēsim, kas tad te labs radīts, bet kas tev deva. Sēdina pi golda i stosta, kai i dzeivuot Latgalē. Atceramies un pieminam visus slavenos Latgales dēlus un meitas, uzdziedam latgalīšu tautasdziesmas, par to saņemam medaļu “Eists latgalīts”, vienvārdsakot, cītīgi pelnām iespēju nogaršot slaveno latgaļu šmakovku.
Oi, jā, bija vērts gaidīt, nodomāju ar asarām acīs, kad ugunīgais dzēriens izsvilinājis manu kaklu un plaušas. Uzkožam gurķīti, ievelkam elpu un provējam nākamo šķirni. Un tā vēl pāris šķirnes, līdz tīri silti un sapirkušies dodamies tālāk.
Nekur tālu jau nav jādodas – piecas minūtes, un esam pie īsta pasaku namiņa. Vecsalienas (Červonkas) muižas pils celta 1870. gadā neogotikas stilā un izvietota 19. gadsimtā veidota parka ieskāvumā. Tā ir visai gleznaina ēka ar dinamisku un sarežģītu apjoma kompozīciju – īsta pasaku pils. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža un lielā zāle ar grezniem griestiem. Blakus pilij un muižas apbūvei izpleties trīs hektārus liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 veidiem eksotisko koku sugu. Parka teritorijā atrodas ēkas pamati – tā esot bijusi pareizticīgo baznīca, iespējams, Červonkas Sv.Nikolaja baznīca – Skrudalienas pareizticīgo baznīca celta kā tās filiāle 1800. gadā.
Reti kura Augšzemes muiža līdz mūsdienām saglabājusies nebojāta. Un vēl mazāk ir tādu, kas izskatās tikpat labi kā Vecsalienas muižas kungu māja. Vecsaliena. Daži saka – Červonka. Iespējams, šim otrajam nosaukumam ir kāds sakars ar sarkanās krāsas apzīmējumu poļu valodā. Jo skaistā neogotikas pils celta no sarkaniem ķieģeļiem. Celtniecība sākusies 19. gadsimta 80. gadu sākumā un ilgusi trīs gadus. Ķieģeļi vesti no vietējā cepļa, kaļķi dedzināti no Daugavas krastos iegūtā dolomīta. Līdzās pilij izveidots parks, priekšā plašs zāliena aplis, malā ap lapeglēm puķes, ceļš no pils līdz krogum apstādīts pīlādžiem. Ceļa malā kariešu namiņš; tā durvju priekšā divi lieli lukturi, pie logiem tumši zili aizkari.
Pēdējais pils īpašnieks barons fon Hāns sievu pārvedis no Berlīnes. Vecie baroni ar dēla izvēli nav bijuši apmierināti, jo jaunā vedekla Johanna nākusi no trūcīgas dzimtas. Kaut gan pils ēka ir grezna, kaut gan baroniem Hāniem piederējuši lieli īpašumi ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā, dzīvojuši viņi pieticīgi. Gulējuši uz salmu maisiem (salmi gan katru nedēļu mainīti), spilvenos – auzu pelavas. Vakariņās bieži ēduši kartupeļus ar rūgušpienu. Vecais barons miris pirms Pirmā pasaules kara. 20. gadsimta sākumā muižas saimniecība bijusi nolaista. Stāvoklis krasi uzlabojies, kad par pārvaldnieku jeb, kā tolaik teica, muižkungu kļuvis latvietis Millers. Viņš bijis gudrs, izglītots, bet bargs. Muižā tolaik strādājuši trīs vagari: Červokā – Zoldeks, Salandzejā – Smarguns, Kirliškos – Krauklis. Tie bijuši vecā kaluma muižas ierēdņi, kas par darba kavējumiem pēruši cilvēkus ar rīkstēm. Ja zemnieka lopi ieklīda muižas daļā, muižkungs Millers par katru govi pieprasīja soda naudu trīs līdz septiņu rubļu apmērā. Zemnieki atriebjoties nodedzinājuši muižas klēti un siena šķūni. Neganti bijuši arī mežsargi, nav ļāvuši zemniekiem un kalpiem muižas mežos ne ogot, ne sēņot, ne žagarus lasīt.
Toties Ziemassvētkus, Lieldienas muižas kalpi varējuši svinēt trīs dienas. Pabeiguši rudzu pļauju, zemnieki baronesei pasnieguši vārpu vainagu, bet baronam – vārpu vītni. Tā bijusi vienīgā reize gadā, kad visi drīkstējuši ieiet parkā. Apkūlību ballei no pilsētas atvests alus, degvīns, siļķes, rauši, un strādnieki tikuši cienāti. Īpaši atzīmēts arī mēslu vešanas sākums. Pirms pirmā vezuma piekraušanas muižas kūtī iegājis pats barons kopā ar muižkungu. Sievas viņus rumulējušas, bet viņi cienājuši ar degvīnu.
1914. gadā barons aizgājis karā, cīnījies Krievijas armijā. Pēc kara atgriezies savā muižā. 1920. gada zemes reformas rezultātā lielie īpašumi muižniekam atsavināti, atstāti vien 50 hektāri. Barons tos pārdevis Romānam Ņikitinam, bet pats ar sievu, meitu un dēlu aizbraucis uz Vāciju.
Pirms Otrā pasaules kara skaistajā Vecsalienas muižas pilī mācījās bērni un jaunieši, tur atradās latviešu pamatskola, arī lauksaimniecības skola, un tika izveidota lauksaimniecības paraugferma. Kara laikā šo pamatskolu beigusi zinātniece ar valodnieku aprindās labi pazīstamu vārdu – filoloģijas zinātņu doktore Velta Staltmane.
Pilī atradies arī Salienas–Skrudalienas rajona ārsta dzīvoklis, bet 1936. gadā atsevišķa kompleksa ēka pārbūvēta par veselības kopšanas punktu mazturīgo iedzīvotāju vajadzībām. Šo nodomu kopējiem spēkiem veicis 12. Ilūkstes aizsargu pulks, Salienas un Silenes pagastu pašvaldības un Sarkanais Krusts. Salienas–Skrudalienas rajona ārsta amatā no 1939. līdz 1942. gadam strādājis Reinis Sināts. Viņš ir daudzpusīga personība – kopā ar Nikolaju fon Tranzē ir tam laikam izcilas grāmatas dabas zinātnēs “Latvijas putni” līdzautori. Šo grāmatu putnu pētnieki joprojām uzskata par cienījamu pētījumu un ievērojamu datu apkopojumu, tādēļ izmanto atsaucēm zinātniskajā literatūrā. R.Sināts bijis arī Latgales Mednieku savienības priekšnieks.
Pēc kara gadu desmitiem ilgi šajā ēkā bijis kolhoza kantoris, kultūras nams, bibliotēka. Tagad tur atrodas Vecsalienas pagasta pārvalde, pasta nodaļa, bibliotēka.
Tā kā pilī notiek kāzu svinības, ilgi nekavējamies, bet braucam uz vēl kādu netālu muižu.
Lielbornes muiža ir vienīgais muižas komplekss, kas saglabājies dabas parka “Daugavas loki“ teritorijā. Šobrīd apskatāma, iespējams, 18. gadsimtā celta vecā pils, 19. gadsimta pirmajā pusē klasicisma stilā celta jaunā pils. Lielbornes muižas kungu mājas jaunākā daļa pārbūvēta 19. gadsimtā beigās un 20. gadsimta sākumā. Kungu māja, kas ir raksturīgs vasarnīcas stila piemineklis Augšzemē, var lepoties ar savām dekoratīvi izstrādātajām konstrukcijām un apdares detaļām, kas rada savdabīgu māksliniecisko iespaidu.
Muižas parkā, kas plešas abpus Bornes upei, apskatāmi divi dižkoki: ozols un vīksna, apmeklētāju acis priecē arī lapegles un neparasti skaista priede. Pastaigu takas ved gan gar straujo Bornes upi, gan pa tās stāvajām nogāzēm, paverot romantisku skatu uz Daugavas lokiem, dzirnavu drupām un ūdenskritumu. Izstaigājam taku līkumu līkumiem, ar žēlu aci noraugāmies uz sviesta beciņu plantācijām, kuras netraucēti izvietojušās takas malā, iedomājamies, kā reiz muižkungi te devušies pastaigā, kā sēdējuši mīlīgajā lapenītē. Tāds miers un klusums, ka gribētos palikt, pastaigāt, padomāt, tomēr laiks nepielūdzami rit, un mūs jau gaida Krāslava.
Kur Plāteri saimniekoja
Rakstītos avotos Krāslavas vārds parādījās 16. gadsimtā, taču tuvākajā apkaimē apzinātie latgaļu pilskalni, apmetņu vietas un senkapi liecina, ka šī teritorija Daugavas tirdzniecības ceļa malā bijusi apdzīvota jau vairākus gadsimtus agrāk. 14. gadsimtā Krāslavā tika izveidota nocietināta Livonijas ordeņa preču noliktava, bet 1558. gadā tā kļuva par ordeņa lēņa muižu. 16. un 17. gadsimtā īpašnieki bieži mainījās, taču kopš 1729. gada, kad muižu nopirka grāfs Jans Ludvigs Plāters, viņa dzimtas īpašumā tā palika līdz pat Pirmajam pasaules karam. Plāteri Krāslavu centās izveidot par Latgales administratīvo, garīgo un saimniecisko centru. 1808. gadā no Daugavpils uz Krāslavu (gan tikai līdz 1822. gadam) pārcēla Latgales administratīvās iestādes. Tomēr pēc 1826. gada ugunsgrēka miesta agrākais spožums pamazām sāka zust. Krāslava atkal atdzīvojās 1865. gadā, kad tās tuvumā atklāja Daugavpils–Vitebskas dzelzceļa staciju. Taču 1893. gadā miests vēlreiz smagi cieta ugunsgrēkā. Pirms Pirmā pasaules kara Krāslava bija otrs lielākais miests Latvijā (10 500 iedzīvotāji). Pilsētas tiesības Krāslavai piešķīra 1923. gadā. Pilsētas ģerboņa zilajā laukā peldošais sudraba burukuģis ar pieciem airiem simbolizē novada multinacionālo vidi – piecas iedzīvotāju tautības – latviešus, krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus, kas gadsimtu gaitā šeit ir mācījušies sadzīvot, pieņemot atšķirīgo un meklējot kopīgo, ar savu kultūru bagātinājuši cits citu otru, tā veidojot īpašu tautu toleranci.
Ievērības cienīgākais apskates objekts, protams, ir grāfu Plāteru pils komplekss ar parku. Kompleksa centrālās ēkas – Plāteru dzimtas rezidences – celtniecība sākta ap 1765. gadu, pabeigta 1791. gadā. Pils sienu interjera gleznojumi ir 18. gadsimta Latgales laicīgās arhitektūras izcilākais piemineklis. Līdzās pilij tika uzbūvētas arī saimniecības ēkas: pils pārvaldnieka un dārznieka mājas, laidari, stallis, ledus pagrabi, oranžērija. Ap pili Daugavas ielejas nogāzēs tika iekārtots apmēram 22 hektārus liels ainavu parks. Tā dendroloģiskais sastāvs arī tagad ir ļoti plašs – ap 70 dažādu koku un krūmu sugu. Parkā ir atjaunota grota ar noslēpumaino “pazemes eju” un pils sargu – lauvu. Vienā no kompleksa ēkām atrodas Krāslavas vēstures un mākslas muzejs. Bijušajos staļļos skatāma muzeja ekspozīcija “Pi vīna golda”, kas stāsta par Krāslavas novadā dzīvojošo piecu tautību kulinārā mantojuma tradīcijām. 2019. gadā staļļos atklāta ekspozīcija “Mākslinieka Valentīna Zlidņa darbnīca” un krājums “Tēlnieces Vandas Zēvaldes mantojums”, 2021. gadā apskatei nodots atklātais krājums “Vecās mājas stāsts”, kas atspoguļo sadzīves priekšmetu daudzveidību un dzīvojamās telpas iekārtojumu laikā no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 70. gadiem. Tas ir stāsts par iepriekšējo paaudžu dzīvesveidu, tradīcijām un kultūru. Staļļos darbojas arī “Pils restorāns”.
Ļoti romantiska leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību starp grāfa Plātera meitu Emīliju un poļu virsnieku Josifu Karņicki saistās ar Karņicka kalnu. Tas notika 1838. gadā. Vienā no greznajām pils ballēm Emīlija iepazinusies ar Eversmuižas īpašnieku virsnieku Josifu Karņicki. Jaunieši iemīlēja viens otru. Taču šai mīlai šķēršļus lika grāfs Plāters, kurš bija iecerējis savu meitu izdot pie dižciltīgāka un bagātāka viņu aprindu cilvēka. Emīlija un Josifs, izmisuma dzīti, nolēma doties nāvē. Josifs – nošauties vienā no Krāslavas pilskalniem, bet Emīlija – izlēkt no pils trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes naktī no 3. uz 4. augustu Josifs nošāvās, bet Emīliju pēdējā brīdī izglāba viņas kalpone. Josifs Karņickis apglabāts nāves vietā, kur tika uzstādīts piemineklis ar uzrakstu “Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti!”. Līdz pat šodienai tautā šo pauguru sauc par Mīlestības kalnu, bet avotiņu, kas tek tā pakājē, – par Mīlestības avotiņu. Lai ainavu, kas paveras no Karņicka kalna, izbaudītu vēl labāk, kalna virsotnē uzstādīts teleskops.
Skaista un majestātiska mūs sagaida Krāslavas Sv.Ludviga Romas katoļu baznīca – spilgtākais Latgales baroka arhitektūras paraugs, kas pievelk svētceļotājus, tā Krāslavu padarot par otro lielāko svētceļotāju vietu Latgalē pēc Aglonas. Baznīcas koros ir divi 18. gadsimta 60. gadu portreti. Tie ir Krāslavas katoļu dievnama dibinātāju un fundatoru Konstantīna Ludviga Plātera un Augustas Plāteres (dzimušas Oginskas) portretējumi. Gleznu autors – itāliešu gleznotājs Filips Kastaldi, kurš strādājis Polijā un pazīstams kā Krāslavas dievnama sienu gleznojumu autors. Baznīcas celtniecība uzsākta 1755. gadā pēc itāliešu arhitekta Parako projekta. No 1757. līdz 1844. gadam pie dievnama darbojās garīgais seminārs – pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā.
Visbeidzot aizbraucam vēl no augšas palūkoties uz skaistajiem Daugavas lokiem. Priedaines skatu tornis ir viens no augstākajiem koka skatu torņiem Latvijā (32 metri). Atliek vien uzkāpt tornī, un pacelsies virs Daugavas loku mežiem, Krāslavas koka mājiņām un baznīcu smailēm. Skatu tornis atrodas ainaviskā vietā netālu no Raimonda Paula pļaviņas, kur savulaik notika “Latvju ziņģe”. To ieskauj īpaši aizsargājama dabas teritorija “Augšdaugava”. Torņa pakājē ir ierīkota atpūtas vieta. Turpat arī sākas četrus kilometrus garais velomaršruts “Saulkrastu taka”, kas vijas gar Daugavas krastu ar galapunktu Krāslavā. Tā kā maršruts ir viegli un ātri pieveicams, to iesaukuši par “pensionāru taku”.
Pamājuši ardievas Krāslavai un Daugavai, dodamies mājup. Ceļš ir tāls, bet atmiņas par redzēto silda sirdi un piepilda domas. Mēs atgriezīsimies, Latgale!
