Šoruden izlēmu, ka no tumšā laika depresijas varu izvairīties, savā dzīvē apgūstot ko jaunu. Domās pārskaitot, ko vēl gribētu iemācīties, secināju, ka prioritāte varētu būt mazās sārtās kartītes iegūšana.
Šoruden izlēmu, ka no tumšā laika depresijas varu izvairīties, savā dzīvē apgūstot ko jaunu. Domās pārskaitot, ko vēl gribētu iemācīties, secināju, ka prioritāte varētu būt mazās sārtās kartītes iegūšana. Tās, kura maku dikti nenospiež, bet toties mašīnā pie stūres ļauj justies kā spārnos.
Lai gan viss vēl ieildzis procesā ar nezināmām beigām un kartīti ar diviem ģīmjiem tik drīz laikam neiegūt, tomēr gan braukšanas teorijas mācības, gan pirmā prakse mani pilnībā pārliecināja, ka beidzot gribu no diviem riteņiem pavisam noteikti pāriet uz četriem.
Pirmo reizi tā pa īstam izjust metāla spēkrata vadību saņēmos jau krietni ieilgušā rudenī, kad kokiem lapas nobirušas un mūsu valsts apstākļos pat asfaltētos ceļus klāj dubļu slānis. Lai ar savu nemākulību nemaisītos pa kājām “lielajiem” braucējiem, pirmos soļus nolēmu veikt kādā piepilsētas laukumā. Apguvis ātrumu pārslēgšanas kloķa būtību un visu trīs pedāļu nozīmi, sāku “spaidīties”. Jau pašā sākumā izrādījās, ka viss ir diezgan vienkārši. Skats, protams, bija vērsts vai nu tikai pa priekšējo logu, vai uz apgrābstāmo kloķi, taču izjūtas, ka “šitais bembis” klausa pat mani, bija neaprakstāmas. Tikai 30 vai 40 kilometru stundā sasniegtais ātrums jau šķita tāds, it kā sēdētu pie lidmašīnas pults, nevis ar pirmo ātrumu stundu mocītā sauszemes vāģī.
Taču jau pirmajā reizē izbaudīju, ko nozīmē dubļiem un peļķēm klātā līkumā mazliet vairāk uzdot gāzes pedālim vai straujāk piebremzēt. Un tas radīja tādu mirklīgu brīvību! Uzreiz sapratu, kāpēc daudzi pazīstami šoferi ar stāžu smaidot izbauda iespēju paspolēt un sanest autiņu brīdī, kad citi pasažieri nepatikā sarauc seju vai trauslākie pat met krustus pār krūtīm. Turklāt reizi par visām reizēm varēju kārtīgi sadot peļķēm, no kurām citkārt jāizvairās, lēkājot zaķa gaitā.
Skaidrs gan, ka tā padauzīties var tikai klusā un gana plašā laukumā, kur tuvumā nav nedz divkāju, nedz četrriteņu. Taču šoferēšanas mācīšanās ar katru reizi, kad varu padarboties stūrmaņa sēdeklī, aizvien vairāk iepatīkas. Kaut arī neizbēgams pēc tādas prakses ir brauciens uz automazgātuvi.
