Tā vien šķiet, ka vietējās SIA «Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde» pagājušajā mēnesī ieskandētais komunālais blūzs ar laiku var izvērsties šķidri virtuozā simfonijā.
Tā vien šķiet, ka vietējās SIA “Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde” pagājušajā mēnesī ieskandētais komunālais blūzs ar laiku var izvērsties šķidri virtuozā simfonijā, ko līdzšinējā virsdiriģenta, minētās SIA valdes locekļa Jura Vidža vadībā turpinās čīgāt iestādījuma uzpūstais administratīvais instrumentālistu korpusa aparāts. Kas zina, pienāks laiks, kad komunālajās “nošu lapās” jeb rēķinu listēs iedzīvotāji ieraudzīs jaunus brīnumus, jo visi priekšnoteikumi tam nu ir radīti labu labie.
Sākums visam, protams, bija gigantisku rēķinu piesūtīšana vairāk nekā simt māju dzīvokļu īpašniekiem. Kā iepriekš atzina ne vien juristi, bet arī konstatēja Jelgavas Domes komisija, NĪP pieprasītās summas dažu simtu latu apmērā ir nepamatotas un iedzīvotājiem nav jāmaksā. Saskaņā ar elementāru taisnīguma izpratni uzpūsto rēķinu sāga atgādina veiklas un vāji maskētas afēras mēģinājumu – prasīt naudu par neko, tādējādi NĪP iegūtu nepilnus divsimts tūkstošus latu. Ja ne zināmas iedzīvotāju grupas stingrā nostāja, atsevišķu amatpersonu un plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanās, “lieliskais briežielas kantoris” būtu ticis pie vienreizējas slaucamās āderes, un milzu summu apdullinātie tantuki nespētu vien skriet uz NĪP, lai savus grašus samestu plēsoņas neaizbāžamajā rīklē.
Nākot gaismā aiz šā kantora sienām notikušajiem nesmukumiem, pilsētas Dome savos uzskatos līgojās kā Puškins vējā, te norobežojoties no radušās situācijas (sak, ko tad mēs, lai tiek galā paši iedzīvotāji), te cenšoties mazliet pacelt un paspilgtināt savas zaļgani apsūbējušās akcijas, steidzīgi metoties veidot komisiju NĪP komunālā skaņdarba nošu revidēšanai. Pats pilsētas mērs Andris Rāviņš steidza piebalsot satraukumiem par skaitlisko murgu dēļ samaitāto pilsētas tēlu un šķita apņēmības pilns kritiski izvērtēt J.Vidža iespējas saglabāt jau daudzus gadus ierasto krēslu.
Intriga ilga līdz trešdienas rītam, kad izrādījās, ka Domes lielā apņēmība vētīt šo NĪP haltūru pārvērtusies vien klusinātā purkšķī, kas līdzvērtīgs maza bērna atraugai pēc pēdējās putriņas karotes, bet A.Rāviņš ir teju gatavs tērpties frakā, lai uz diriģenta paaugstinājuma vismaz ar vienu kāju balstītu NĪP barvedi. Vidža kungs no pilsētas papiņiem izpelnījās vien formāli ērto un tik nevainīgi skanošo “rājienu par darba līgumā noteikto pienākumu nepildīšanu” – gluži tāpat kā uzbrēcienu un žagaru buntes “uzšāvienu” pa sēžamvietu saņem palaidnīgs puišelis, kas kabatās sabāzis ābolus no kaimiņu dārza vai bez atļaujas klusiņām izēdis ievārījuma burku. Arī pilsētas tēls pēkšņi izrādījās cietis pavisam maz, lai ķertos pie jūtamākām sankcijām. Turklāt J.Vidžim savu vainu veikli izdevās “amortizēt”, dalot to ar virkni padoto, “izvērtējot katra darbinieka dalību atskaišu sagatavošanā un sniedzot novērtējumu”. Zinot NĪP priekšnieka prastās manieres, var tikai iedomāties, ko viņiem nācās dzirdēt…
Vārdu sakot, Jelgavā viss ir tieši tā, kā tas Latvijā ierasts, – katra amatpersona var savā rijībā un nekaunībā sasniegt kaut Alpu virsotnes, un arī tas vēl nebūs iemesls, lai viņu tiešie virsuzraugi “pieņemtu stingrus mērus”, īpaši tad, ja pilsētas augstākajā iestādē atrodas pietiekami draudzīgi un tēvišķīgi noskaņotas personālijas. Tādējādi iespējams diezgan droši sacīt, ka daudzdzīvokļu mājās mītošajiem jelgavniekiem vēl ilgi būs dota iespēja redzēt ne vienu vien etalonu “namu apsaimniekošanai”, kuras spilgtākās izpausmes ir pēc grādīgās dziras smirdošu un lamāties kāru vīriņu rosīšanās pagrabos. Bet norātais “puika” pēc nelielas kaktā pasēdēšanas un pastrādātā “izvērtēšanas” varēs turpināt “palaidņoties” tālāk – ja reiz pēc pirmā nedarba tik vien tā bēda kā draudīgi pakratīts tētuka treknais pirksts, kāpēc nepamēģināt vēlreiz.
