Reti kuras valsts vēlētāji tiek tā lutināti ar politiskā piedāvājuma daudzveidību kā Latvijas vēlētāji.
Reti kuras valsts vēlētāji tiek tā lutināti ar politiskā piedāvājuma daudzveidību kā Latvijas vēlētāji. Par to, protams, sabiedrībai būtu jāsaka paldies, tikai jāatgādina, ka kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti. It īpaši, ja runā par Latvijas politiku. Aizvadītā svētdiena sagādājusi vēl vienu dāvanu vēlētājiem – vērienīgi nodibināta Sociāldemokrātu savienība (SDS) ar Egilu Baldzēnu priekšgalā. Partija, kas, visticamāk, varētu pretendēt uz kreisi centriski orientētā elektorāta atbalstu. Tomēr, lai gūtu daudzmaz nopietnus panākumus 8. Saeimas vēlēšanās, SDS vēl tāls ceļš ejams.
Viens no vairāk nekā 700 partijas dibinātāju, viesu un preses pārstāvju plaši apmeklētā «pasākuma» izrietošajiem secinājumiem ir tāds, ka SDS rīcībā acīmredzami vēl pirms dibināšanas atradās pietiekami daudz līdzekļu vērienīgā kongresa organizēšanai. Tas, protams, ir labi, un jācer, ka vēlētājiem nevajadzēs šaubīties par SDS līdzekļu izcelsmes legalitāti un ar tik bieži svētdienas kongresā piesaukto korupciju jaundibinātā partija būs gatava cīnīties ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Domājot par SDS izredzēm rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, vispirms būtu jāredz partijas vēlēšanu programma, kā arī komanda, kas uzņemtos gatavību to realizēt. Jura Bojāra vadītajai LSDSP lielākā problēma, kas īpaši atklājās Rīgas Domes darbā, ir izrādījusies inteliģentu reālpolitiķu deficīts. Vai šo problēmu spēs novērst E.Baldzēns un viņa domubiedri – tas pagaidām ir neatbildēts jautājums. Principā intelekta trūkumu var saskatīt teju vai visu Latvijas politisko spēku darbībā, taču dažām partijām šos labi pamanāmos negludumus spēj veikli «notušēt» kvalitatīvi sabiedrisko attiecību speciālisti. Pareiza izvēle šajā jomā var izrādīties spēcīgs SDS trumpis nākamajās Saeimas vēlēšanās. Jo, var piekrist politologiem, SDS saukļos ir daudz kā līdzīga Einara Repšes un konsolidēto kristīgo politiķu partijas lozungiem attiecībā uz valdības partiju darbu. Arī «mīlestību» uz eiroskeptiķu balsīm E.Baldzēna runā varēja saklausīt tikpat skaidri kā, piemēram, E.Repšes tikšanās reizē ar Jelgavas iedzīvotājiem. Vai tiešām abu partiju ideologi būs tik vāji un mēģinās bezatbildīgi ekspluatēt Latvijas interešu aizstāvju tēlu, radot sabiedrībā papildus spriedzi attiecībā uz integrāciju Eiropas Savienībā? Bet diskusija nebūt nenozīmē spriedzi. Varbūt izdevīgāk un Latvijas sabiedrības interesēm atbilstošāk būtu runāt par tās integrāciju. Ievērojamais cittautiešu īpatsvars SDS dibināšanas kongresā vedina domāt, ka E.Baldzēna vadītā parija varētu uzņemties rūpes par šo problēmu, kuru valdības partijas kaut kā «nejauši» ir atstājušas kreiso populistu darba laukā.
Vēl viena visai dīvaina acīmredzamība ir zināms neviendabīgums SDS dibinātāju rindās, kur, šķiet, ir pārāk daudz bijušo Saeimas deputātu, kas lolo saldus sapņus izmantot šo partiju kā labu tramplīnu atkalietikšanai Jēkabielas krēslos. Tas attiecas, piemēram, arīdzan uz bijušo «zīgeristiešu» aktīvistu Odiseju Kostandu, kuram laikam nebūtu nekādu iebildumu vēlreiz uzjāt stikla kalnā. Tas, cik šādi ļoti «pragmatiski» politiķi ir izdevīgi SDS popularitātei un kā partijas vadība spēs zināmā mērā neitralizēt šādu «individuālistu» darbību, domājams, jūtami noteiks vēlētāju aktivitāti, atbalstot SDS, kuras daudzas divu mēnešu laikā tapušās programmas nostādnes ir ārkārtīgi pievilcīgas vēlētājiem. Nu kurš gan iebildīs pret obligātu vidējo izglītību vai bezmaksas augstāko? Īsta Leiputrija, un, ja vēl SDS spēs sabiedrībai atklāt reālas iespējas, kā to sasniegt, vēlētāji, domājams, ar atbalstu nekavēsies. Laikam noderīgs atgādinājums būs arīdzan kāda kongresa runātāja teiktais, ka vislabākā SDS priekšvēlēšanu reklāma būs partijas Saeimas frakcijas darbs un tā augļi. Jo atšķirībā no E.Repšes, kas pašlaik var solīt līdz bezgalībai, SDS piecu Saeimas deputātu frakcijai būs jāprot uzņemties solidāru atbildību par parlamenta darbu, kas ne vienmēr ir vērsts sabiedrības labā.
