Lai arī Latvijā sen vairs uzbrukumus nerīko OMON kaujinieki un karadarbība labu laiku nav manīta, tās pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem un viesiem aizvien biežāk jādomā par savu drošību, citādi …
Lai arī Latvijā sen vairs uzbrukumus nerīko OMON kaujinieki un karadarbība labu laiku nav manīta, tās pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem un viesiem aizvien biežāk jādomā par savu drošību, citādi … nav garantijas, ka kāda «nenobriedusi personība» nenotrieks bariņu cilvēku trolejbusa pieturā, ka kādā vientuļā mājā patvaļīgi neielauzīsies policisti ar aizdomām par nelegālu alkohola tirdzniecību vai nacionālboļševiki neieņems kādu celtni galvaspilsētas sirdī. Šoreiz – vairāk par pēdējiem.
Saskaroties ar «ļimonoviešiem», «barkašoviešiem» vai kādiem citiem radikāli noskaņotiem ekstrēmistiem, pirmā darāmā lieta tiesībsargājošajām instancēm būtu šo spēku identificēšana un potenciālo draudu apzināšana. Tas nozīmē izprast arī šo personu rīcības motīvus un ideoloģiju vai vismaz tās pamatnostādnes. Citiem vārdiem runājot, saprotot, kāpēc šie trīs Krievijas pilsoņi iesēdušies vilcienā Sanktpēterburga – Kaļiņingrada un nelegāli ieradušies Latvijā, lai veiktu tikai šo «politisko akciju», kā viņi paši to dēvē.
Akcija izplānota un lomas sadalītas jau Krievijā. Rodas loģisks jautājums, kas ir tās «scenārija autors». Protams, ne jau izpildītāju trijotne. Kā zina vēstīt BNS, aizturētais Gofarovs pagaidām vēl ir nepilngadīgs – viņš ir 17 gadu vecs. Vecākais no ekstrēmistiem ir 1972. gadā dzimušais Sergejs Solovejs, bet Maksims Žurkins dzimis 1977. gadā. Pēdējie minētie pirms došanās uz Rīgu pametuši savas darbavietas: abi strādājuši par skolotājiem. Trīs Krievijas nacionālboļševiku Pēterbaznīcā ienestais priekšmets bijusi pašgatavota granāta, bet tā nav bijusi kaujas granāta, pirmdien atzina Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks. Pagaidām nevarot pateikt, vai tā bijusi sprādzienbīstama, jo ekspertīze vēl nav pabeigta. Citu ieroču viņiem nav bijis.
No vienas puses, lai arī tiesību sargiem visai īsā laikā izdevies novērst bīstamo situāciju Pēterbaznīcas tornī un Latvijas neatkarības proklamēšanas svētkus «kuplināja» tikai ierastie ģimenes strīdi un palielinātais alkohola patēriņš, šāda veida «politiskās akcijas» nevajadzētu atstāt bez ievērības. No otras puses, tieši publicitātes iegūšana bieži vien ir šādu akciju galvenais mērķis. Piektdienas incidents tomēr uzskatāmi parādīja, ka Latvijas robežu bez īpašām grūtībām var šķērsot nelegāli, ka pa Vecrīgu var brīvi pārvietoties ar granātu, kas šoreiz bijusi paštaisīta. Protams, nelegāli var šķērsot jebkuru «dzelzs priekškaru», taču Latvijas Austrumu robeža pamazām sāk atgādināt sietu, kurā pārāk daudz neaizdarītu caurumu.
Ekstrēmisms nav tikai Latvijas prerogatīva. Papilnam šādu kustību ir gan attīstītajā Eiropas Savienībā, gan ASV. Latvijā, par laimi, ekstrēmisti par sevi atgādina pat retāk nekā Rietumeiropā, pašmāju «politiskās akcijas» pagaidām tiek organizētas visai haotiski, tajās iesaistīto dalībnieku skaits ir neliels. Tomēr tie ir reāli draudi Latvijas sabiedrības drošībai, ar kuriem ir jācīnās vēl sākumstadijā.
Jāatzīmē arī vāji slēptais pārsteigums pašmāju drošībnieku sejās, jo, šķiet, Pēterbaznīcas torņa «ieņemšanu» viņi nu nekādi nebija gaidījuši. Varbūt viņi gaidīja, ka ekstrēmisti «ar kaujas saucieniem uz lūpām» ieņems Saeimas vai Ministru kabineta ēku vai Valsts prezidentes pili? Tas būtu vairāk nekā naivi. Tāpat kā uzskats, ka ekstrēmistu akcijas var notikt tikai Rīgā. Pretēju piemēru ir papilnam. Vai Jelgavas tiesībsargājošās instances ir gatavas ātriem un adekvātiem soļiem potenciālu draudu gadījumā? Vai arī sabiedrības drošība kārtējo reizi tiek realizēta pēc tautas parunas: «Sargā pats sevi, tad Dievs tevi sargās!»
