Gatavojoties Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas 60. jubilejai, kas tiks svinēta nākamsestdien un uz kuru aicināti visi absolventi, skolotāji un darbinieki, tapusi grāmata «Skolotāju iela».
Gatavojoties Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas 60. jubilejai, kas tiks svinēta nākamsestdien un uz kuru aicināti visi absolventi, skolotāji un darbinieki, tapusi grāmata “Skolotāju iela”. Tā gan pagaidām nav izdota, taču ar izdevuma sastādītājas Skaidrītes Bremzes atļauju šīsdienas portretlapā publicējam vienu no manuskripta nodaļām, kurā stāstīts par šīs skolas tagadējo mācību daļas vadītāju Gaļinu Galatoni. Būtībā tā ir divu kolēģu – literatūras skolotāju – saruna.
Sestdienas pēcpusdiena, jūnijs. Veru vārtiņus, aiz kuriem sākas Gaļinas Galatones mājas pasaule. Viņa baltā blūzē smaidoša nāk no dārza un vedina lapenē. Šo vizīti esmu gaidījusi. Vērojot Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas mācību daļas vadītājas darba ritmu un saskarsmi ikdienā, allaž licies, ka šajā cilvēkā nepamanīta paliek vēl kāda cita – smalkāka, jutīgāka, saprotošāka, likteņa un pieredzes gana ārdīta – daba.
Mācību daļas vadīšana skolā ir paģērošs process – nepārtraukta izvirzīto prasību kontrole. Programmas, plāni, atskaites, stundu saraksti. Subordinācijas kārtībā pie reizes padotajiem jāpasaka arī tas, ko direktors pats tā kā nevēlētos teikt. Mācību daļas vadītāju, visbiežāk gan aiz muguras, kritizē arī skolotāji, katrs pēc savas inteliģences raudzes. Par Galatoni bieži dzirdēts, ka skarba.
Tātad jūnijs. Vēl vakar laboti eksāmena darbi krievu valodā un literatūrā. Gaļina Galatone, cik amata statuss un normatīvi atļauj, šajā priekšmetā vada arī stundas dažās vecākajās krievu klasēs. Par šo viņas darbu dzirdēti atzinīgi vārdi – skolēni obligāto literatūru izlasot un dzejoļus iemācoties no galvas. Esot gana stingra, taču tekstu analīze noritot emocionāli.
Par emocijām sākas arī saruna. Skolotāja dalās priekā par eksāmena rezultātu. Balsī jaušams piepildījums. Kā kad no krāsns izvilkts jaunās maizes cepiens, kā kad podnieks glāstītu no cepļa izņemtas vāzes glazūru – iedomājos. Viņa teica: “Visvairāk prieks, ka man klasē izdevās pēdējā stunda,” un turpināja, “sameklēju mājās, manuprāt, vispiemērotākā skaņdarba kaseti. Klasē ieslēdzu magnetofonu, pati nostājos aizmugurē un klusināti runāju par literatūru. Tā laikam bija tāda kā meditācija. Plāna, ko sacīt, man nebija. Kad izskanēja mūzika, apklusu. Lūdzu uzrakstīt divas vēstules – vienu ar novēlējumu sev, otru – man. Tās bija pārsteidzoši atklātas vēstules. Šķiet, bija ierosināti un pavērās tādi apziņas loki, kas ikdienā lēti neizpaužas. Literatūras skolotājs ir bīstams. Viņš ar mākslas tēla, ar vārda spēku dziļi var ietiekties skolēnu dvēselēs.”
Es piekritu: “Tā literatūras skolotāji veido jauno cilvēku vērtību sistēmu. Tikai tad viņiem pašiem jābūt ne vien profesionāli izglītotiem, bet arī izdaiļotām personībām. Kronvaldu Atim, vienam no pedagoģiskās zinātnes pamatlicējiem Latvijā, pieder atgādinājums: “Lai nepiemirstam, ka mūsu nākotne esam mēs paši, pēc sava izdaiļojuma mēra.””
“Es esmu domājusi par skolotāju sociālo portretu – labi situēts ģimenes cilvēks, kam pašam aug bērni, un ne vecs, spēka gados, akurāts, izskatīgs… Skolotājas profesiju izvēlējos agri, taču tās misiju apzinājos, kad jau pati audzināju meitu un dēlu. Man tagad mūsu skolotājiem reizēm gribas pajautāt: “Ja tas būtu jūsu bērns?” Par to izdaiļošanu. Ļeva Tolstoja un Aleksandra Puškina daiļrade ir tik piesātināta ar psiholoģiskām niansēm, ka klasē var izvērst jebkuru cilvēcisku attiecību tēmu. Protams, ja skolēni darbu ir izlasījuši. Skolotāja pārstāsts, arī visemocionālākais, var izrādīties nieka vērts. Ne pēc tā var analizēt tēlus, ne situācijas, kur nu vēl valodu. Dēls brīnās: “Kā tu katru gadu no jauna vari lasīt “Karu un mieru”?” Bet es tajā darbā patiesi ikreiz atrodu jaunas nianses un vērtības.”
“Man tā ir ar Andreja Upīša “Zaļo zemi”. Vai jūs literatūrā tikāt ieaudzināta no bērnības, vai tās dēļ izvēlējāties skolotājas profesiju?”
“Mana ģimene bija patālu no literatūras. Mamma – grāmatvede, tēvs – šoferis. Taču mamma ļoti rūpējās par manu izglītību. Lai es varētu mācīties pilsētas skolā, pārcēlāmies no Platones uz Jelgavu. Mana dzimtā vieta ir Platone. Dzīvojām tuvu Ģederta Eliasa dzimtas mājām. Tur bija arī viņu kapi. Bērnībā, ikdienā it bieži šīm vietām garām iedama, protams, par to neko nezināju. No piektās klases mācījos Jelgavas 4. vidusskolā. Mammu pieņēma darbā par galveno grāmatvedi polimēru institūtā, kas atradās Revolūcijas ielā (tagad Dobeles iela). Tēvs vēl kādu laiku turpināja strādāt Platones padomju saimniecībā. Pirmajās klasēs es sapņoju, ka mācīšos par ārsti. Bet tad vienā no vēlākajām klasēm, neatceros tieši kurā, bet tas jau bija Jelgavā, man uzticēja vadīt kādu stundu pie mazākiem bērniem. Pašai likās, ka izdevās, un iepatikās. Lēmums bija pieņemts – būšu krievu valodas un literatūras skolotāja. Tā ir mana dzimtā valoda. 1975. gadā iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes krievu valodas nodaļā. Un tas bija mans liktenis. Tā es satiku sava mūža vislielāko laimi – mīlestību. Tā bija ļoti liela un skaista mīlestība… Filoloģijas fakultātēs, ne krievu, ne latviešu nodaļā, puiši jau toreiz nemācījās. Bet izpriecāties un izdejoties taču vajadzēja. Mēs gājām uz Kara akadēmijas studentu vakariem, aicinājām puišus arī uz saviem pasākumiem. Es iepazinos ar Valēriju Kovaļovu. Sekoja trīs gadus gara bezgala skaista draudzība. Kad mācību laiks bija pagājis, apprecējāmies. Es kļuvu par padomju armijas virsnieka sievu un devos vīram līdzi uz dienesta vietu pie Baskunčaka sālsezera. Tas bija laimīgākais laiks manā mūžā – daba pasakaina, arbūzi tieši no lauka, sulīgi, medaini, un attiecību skaistums. Piedzima mūsu bērni – Jeļena un Aleksandrs. Un tad Valērijs saslima. Palīdzēt nevarēja pat Maskavas ārsti. Apglabājām Podoļskā. Bija astoņdesmit otrais gads. Es ar bērniem atbraucu atpakaļ uz Jelgavu pie mammas. Meitai bija trīs gadiņi, dēlam – divi, man pašai divdesmit pieci un aiz muguras pieci pasakaini, neaizmirstami gadi. Atceros, 12. aprīlī mums Jelgavā iedeva dzīvokli, 7. vidusskolā vajadzēja skolotāju. Direktors Černovs Jevdokimovičs mani zināja…”
“Un sākās pedagoga mūžs…”
“Tā varētu sacīt. Par priekšmeta skolotāju cilvēku sagatavo mācību iestāde, papildus izglīto dažādi kursi, bet par pedagogu – dzīve. Es izaugu kopā ar saviem bērniem, baiļojos, ka tik viņi man būtu krietni. Tagad, redzu, varu lepoties. Jeļenai sava ģimene, māja. Aleksandrs dzīvo vēl te, pie manis. Abi ieguvuši izglītību, abi runā latviski. Aleksandrs tik līdzīgs savam tēvam, ka reizēm satrūkstos. Īpaši acis…”
“Kolektīvā atceras, ka, atnākusi uz vakarskolu, jūs “plāni” runājusi latviski.”
“Uz vakarskolu es nācu it kā divreiz. Pirmoreiz 1995./1996. mācību darba savienošanas kārtībā kā krievu valodas un literatūras skolotāja. Bet 1996./1997. mācību gadā, kad atnāca direktore Brigita Preisa, tiku uzaicināta kļūt par mācību daļas vadītāju. Iepazīstoties ar kolektīvu, uzrunāju to krieviski, izlēmu, ka dzimtajā valodā izsacīšos precīzāk. Es jau baidījos, ka man pajautās par valodu, un pajautāja: “Kā jūs domājat strādāt?” Patīkami tas nebija.”
“Kādēļ izvēlējāties vakarskolu, amata dēļ?”
“Par skolotāju biju nostrādājusi četrpadsmit gadu. Tajā laikā par vakarskolu labu nerunāja. Vai tiešām tur nevar ko līdzēt, vai nevar sakārtot mācību darbu tā, lai skolēniem būtu labāk – tā es sev jautāju. Man vienmēr ir gribējies piedalīties dzīves sakārtošanā, īpaši, ja runa ir par skolēniem, par bērniem, turklāt esmu izpildīga. Mamma mācīja: “Jādara tā, kā vajag, nevis tā, kā iegribas.” Es biju gatava uzņemties šo amatu. Neliegšos, pie latviešu valodas piestrādāju. Tagad tā man ir kabatā. Ģimenē, protams, runājam krieviski, ar znotu – kā iznāk. Viņš ir latvietis. Jautājums par valodu neradās līdz tam brīdim, kad piedzima mazdēls.”
“Vizma Belševica atzinusi: “Zaudējot mātes valodu, zūd cilvēks kā personība.” Viņa savā rakstnieces mūžā, būdama ar absolūto dzirdi valodu izjūtā, vairākkārt rakstījusi, brīdinājusi, ka pavirša attieksme pret valodu ir kaitīga. Viņa pat teikusi: “Cilvēks, kam nav īstas valodas, nespēj loģiski domāt.””
“Ļoti svarīga doma. Piekrītu. Tagad atzīšos – man grūti pieņemt pašreizējo izglītības reformu laikam tādēļ, ka tā pieļauj paviršu attieksmi pret valodu vispār. Var atļauties pasacīt aptuveni, uz to pusi. Procentus, cik priekšmetu mācāmi latviski, arī var izmantot dažādi.”
“Bet viss jau ir skolotāja rokās. Ja skolotājs perfekti zina abas valodas, ar kurām strādā… Taču sarunu mēs sākām par mātes valodu, par mazdēla pirmo valodu. Jūs esat divu atbildīgu uzdevumu priekšā – dzimtā valoda sargājama, jo tā acīmredzot ir ne vien vecāku, bet arī lielās mīlestības – Valērija Kovaļova – piemiņa, savukārt darbs prasa strādāt valsts valodas labā.”
“Es strādāju mūsu skolas skolēnu labā. Un to pašu varu sacīt par visām skolotājām, kuras tāpat ikdienā dzīvo divu valodu un, iespējams, pat vēl vairāku valodu orbītās. Tā ir realitāte skolotājām Svetlanai Larikovai, Irīnai Baikovai, kā arī citām. Jā, tas varbūt vienmēr nav viegli, bet tā ir realitāte, kas mums jāpalīdz pieņemt arī audzēkņiem.”
“Esat apmierināta un gandarīta, ka izlēmāt strādāt vakarskolā?”
“Šī skola daudziem cilvēkiem palīdz turpināt izglītību vispārizglītojošās programmās gan klātienē, gan neklātienē. Par sasniegumu es uzskatu mūsu korekcijas klases. Tajās mācās skolēni, kuriem devītās klases liecībās ierakstīts: “Pamatizglītība turpināma.” Cilvēkam, viņa vecākiem, iespējams, gadiem skolā, ģimenē bijušas problēmas. Te viņš nonāk jaunā vidē. Pagājušajā mācību gadā ļoti veiksmīgi ar savu pedagoģiskās korekcijas klasi strādāja skolotāja Anita Korvena – Kosakovska. Skolēni izmainījās. Klasi beidza ar labām atzīmēm, uz izlaidumu atnāca uzvalkos. Arī tas rāda – personībā notikušas pārmaiņas. Jā, es esmu pārliecināta, ka mūsu skola dara lielu un labu darbu, daudzās ģimenēs cilvēki arī sociālo problēmu dēļ apmulsuši. Mūsu skolotāji, runādami ar vecākiem, izzinādami mājas apstākļus, rod risinājumus, prot palīdzēt.”
Šajā mirklī veras dārza vārtiņi, pārnāk Aleksandrs Kovaļovs, dēls. Sasveicināmies. Tiekam iepazīstināti. Jauneklis smaidīgs, joko, vaicā, vai mamma parādījusi viņa izremontēto vannas istabu, un man šajā mirkli ir liela izdevība. Uz galda stāv Valērija Kovaļova fotoattēls – tik līdzīgi viņi viens otram, īpaši skatiens, un viena vecuma…
Skolotāja Galatone smaida, un acīs viņai tas pats piepildījuma mirdzums, kas sarunas sākumā.
