Pirmskara gadu Tukuma apriņķa Zebrenes pagasta nomalē atradās mana tēva septiņus hektārus lielā amatnieka zeme, kur vecāki nodarbojās ar graudkopību, audzēja pāris govis, aitas un kādu sivēnu. Naturālā saimniecība, parādu nebija, izdzīvošanai nepieciešamo naudiņu ienesa piena nodošana, ābolu pārdošana utt.
Vīrs uz baznīcu, sievai jāpaliek mājās
Kaimiņos dzīvoja latgalieši: vīrs, sieva un divi puikas. Vecāki saimniekoja savos 15 hektāros, puikas gāja skolā mazajās klasītēs. Tajā laikā vismaz laukos kaimiņi draudzējās, sevišķi ziemas tumšajās pievakarēs. Mums bija ieviesusies paraža – sestdienu vakaros ciemoties vienam pie otra. Sievas pārsprieda adīšanas un aušanas noslēpumus, vīri pa nedēļas vidu tuvējā mežā izcirta kādu baļķi, arī tā nopelnīdami pa latiņam. Vakara noslēgumā uz galda kūpēja vārītu zirņu bļoda un rūgušpiena trauks, nedēļas pārrunas pamazām izbeidzās, un kaimiņi šķīrās.Jāpiebilst, ka mūsu kaimiņi, uzvārdā Bokāni, bija stipri reliģiozi. Vīrs Aleksandrs katru svētdienu brauca uz Dobeles latgaliešu dievkalpojumiem, taču Matildei un puikām tādās reizēs bija jāpaliek mājās un jāaprūpē lopiņi un iedzīve. Tā tas viss vienmuļi ritēja uz priekšu, līdz pienāca un aizgāja Otrā pasaules kara gadi, laimīgā kārtā atstājot mana tēva un kaimiņu mājas relatīvi neskartas. Pagasta dzīve bija kļuvusi nekārtīga, bez īpašas uzraudzības; klīda baumas par kolhozu dibināšanu, un šādos apstākļos Aleksandrs Bokāns uz baznīcu ik svētdien vairs aizbraukt nevarēja. Viņš izvēlējās alternatīvu – netālu no savas mājas Bērzes upes krastā uzslēja krustu ar tam piestiprinātu Pestītāja tēlu, ieraka zemē soliņus un laukumiņu apstādīja ar kaut kādiem krūmiem. Tur nu pavasara un vasaras pievakarēs pulcējās Bokānu ģimene un citi Zebrenes pagasta latgalieši: Aleksandrs nolasīja kaut kādus tekstus, un tad viņi visi dziedāja. Man un otram, nedaudz vecākam kaimiņu puikam, šīs izdarības izraisīja interesi. Mēs nebijām nekādi ateisti (tādu vārdu vispār nezinājām!), taču vakaros pirms latgaliešu saietiem mums tos no upes otra krasta krūmājiem patika vērot, un tad mēs, viens otrā skatīdamies, klusi ņirdzām. Kādreiz korī nobļāvāmies: «Lielais Buk! Mazais Buk! Nāciet abi Buki šurp!» (pēc uzvārda Bokāni). Bet tad Aleksandrs novicināja kulakus uz mūsu pusi, un turpmāk mēs klusējām.
«Paldies! Dieviņš par to jums atmaksās»
Gadiem ritot, es pabeidzu tehnikumu, izdienēju noteiktos gadus armijā, izstudēju mežsaimniecību un astoņdesmito gadu nogalē jau vadīju praksi tā laika mežkopības specialitātes studentiem. Mans sēdeklis bija Lielauces pils un prakses objekti aiz Auces, virzienā uz Saldu un Ezeri.Kādā vasaras rītā mēs ar mežierīkotāju kolēģi braucām no Lielauces uz Auci, lai mežā pārbaudītu, kā strādā mani uzraugāmie. Pirms Auces no asfaltētās šosejas nogriezās zemesceļš ar norādi – Ķevele (tur šodien atrodas Ķeveles dziedinošā avota ūdens izplatītāji), un šajā vietā ar paceltu roku stāvēja… Aleksandrs Bokāns!Ja jau roka pacelta, tad tāds cilvēks ir jāpavizina. Aizvedām Aleksandru līdz Aucei, un tā ne vienu rītu vien. Īsajos pārbraucienos viņš izstāstīja, ka pirmskara gadu māja nodegusi, tagad ģimene dzīvojot Ķevelē un ka viņš drīzumā došoties svētceļojumā uz Aglonu. Katru rītu, Aucē izkāpjot, Aleksis no mums atvadījās ar standartfrāzēm: «Paldies! Dieviņš par to jums atmaksās.»Pagāja vēl daži gadi, un kādā vasarā pie manis uz Lielauci atbrauca makšķerēt puiku gadu paziņa, tagad šoferis no Zebrenes. Vakaram tumstot, mēs pasēdējām pie kuroša kamīna, iedzērām liepziedu tēju un runājām par senseniem kopējiem paziņām. Kādā brīdī es ieteicos arī par Ķeveles pagriezienā sastapto Aleksandru. «Jā, jā, to veci arī es pazīstu!» šoferis atdzīvojās un izstāstīja man šādu stāstu: «Tas notika vasarā pirms diviem gadiem. Bija sestdienas vakarpuse, darba laiks beidzies, un es biju paspējis iedzert pāris glāzes šņabja, kad istabā iedrāzās kolhoza priekšsēdis. Auces stacijā pienācis mākslīgo mēslu vagons. Steidzīgi jāizkrauj un jāved šurp uz Zebreni. Bet es esmu iedzēris šņabi, tielējos. Brauc droši, priekšsēdis mudināja, ir sestdienas vakars, ceļš iet caur mežu, neviens tevi neķers. Nācās pakļauties. Nikns kā velns es kurbulēju savu dampi un traucos uz Auci.Zebrenes ceļagalā stāvēja vientulīgs Bokāns. Esot tiktāl atbraucis, autobuss tālāk neejot, bet jātiek uz Ķeveli. Būs pa ceļam ar ko parunāt, es nodomāju un atvēru kabīnes durvis. Nekāda dižā runāšana neiznāca. Bokāns stāstīja par Saldū dzirdētajiem dievvārdiem, un tā pamazām aizbraucām līdz tam Ķeveles pagriezienam. Es, pieklājīgs būdams, izlēcu no kabīnes un atvēru blakussēdētāja durvis, nodomādams: iedos droši vien kādu rubli – iznāks vakaram vinčiks. Bokāns izlēca no kabīnes kā jauns puika un sniedza man roku. Bet rokā nekā nebija! «Dievs tev atmaksās,» viņš noteica.Ak, šitā? Nu iestrādājās man šņabja dullums, es paķēru kurbuli un iebelzu Bokānam pa muguru. «Es tev maksāju uzreiz,» noteicu, ielēcu kabīnē un aizbraucu.»
Solīdi, zināšanu un darba kāri
Vēlāk man stāstīja, ka Bokāns ar salauztu lāpstiņu pāris nedēļu esot gulējis Dobeles slimnīcā. Bet Dievs man par viņa vedumu līdz pat šodienai neko nav samaksājis…Tādas ir manas atmiņas par senseniem kaimiņiem – latgaliešiem, kas droši vien tagad min aizsaules takas. Savās ilgajās mācībspēka gaitās esmu ticies un strādājis ar desmitiem latgaliešu puišu. Viņi visi bijuši solīdi, zināšanu un darba kāri. Par viņu ticības lietām nekad neesam runājuši – tās taču katram cilvēkam ir dziļi individuālas. ◆
