Ja divos vārdos būtu jāraksturo Ādolfa Alunāna memoriālās mājas – muzeja vadītāja Maija Matisa, teiktu – laipns cilvēks.
Ja divos vārdos būtu jāraksturo Ādolfa Alunāna memoriālās mājas – muzeja vadītāja Maija Matisa, teiktu – laipns cilvēks.
Bet pirms intervijas notiek tāda kā iesildīšanās, taustīšanās. Maija atzīst, ka lampu drudzis viņai ir vienmēr. Arī šoreiz pirms sarunas, jo pēc savas būtības neesot interesants cilvēks. “Pēc tam, kad piekritu intervijai, biju dziļi nelaimīga. Izdomāju kādus divdesmit citus cilvēkus, ar kuriem jums būtu interesanti.”
Atklāšu, ka biju visai priecīga par savlaicīgi nesaņemto atteikumu. Mēs iekārtojāmies skaistā dārzā. Lietus mākoņi bija atkāpušies, un dzeltenās lilijas priecājās par sauli.
Jūs teicāt, ka esat zemes cilvēks. Kā to domājat?
Grūti pateikt. Nezinu… Nelidoju pa gaisu. Esmu reāliste. Nekad neesmu sapratusi filozofiju. Man patīk tas, ko izprotu, – ābeles, zeme, puķes. Ar visu māku sadzīvot, vienīgi ar zemenēm ne. Pirms gadiem trīsdesmit zvērēju – mani dārzā neredzēsiet ne mūžam, bet laikam katram vecumam savas izklaides.
Zeme negrib steigu. Laikam. Nevar nezāli šā tā izraut. Man patīk dārzs. Ja jautā, kur gribētu braukt, varētu teikt – uz Islandi, bet tur viss ir drausmīgi dārgs. Tad labāk sēžu savā dārzā un baudu.
Jūs atzīstat, ka neesat cilvēks, kam patīk akcentēt sevi, bet aktieri tomēr sevi tā kā akcentē.
Nav gribēšanas spīdēt. Kultūras darbiniekam it kā vajadzētu to vēlēties. Uz skatuves gan gribas kāpt. Bet salauzu kāju, un tā mani izmeta no skatuves. Tagad tuva invalīdu tēma, jo saprotu, ko nozīmē, ja nav kāda locekļa. Eju un vērtēju – tur var ar ratiņiem, tur ne.
Kā jūs nonācāt līdz skatuvei?
Vispirms bija Kultūras darbinieku tehnikums. Nebija pat citu domu, bet kultūras darbs ir tāda apkārt jādelēšanās, ģimenes cilvēkam neder. Sapazināmies ar vīru, nonācām Rundālē. Ko citu studēt, ja ne vēsturi, muzejā strādājot? Un vēsture ir interesanta, bet cipari gan man galvā nestāv.
Toreiz jau man bija viltīgs plāns. Lai iestātos, vajadzēja vācu valodu. Norunājām, ka māsa manā vietā nokārtos, bet viņa beigās atteicās. Katram gadījumam paralēli savām švakajām zināšanām iemācījos vienu anekdoti: Iet gailis pa sētu un saka “vau”. Kaķis prasa “kāpēc”. Gailis atbild, ka katram normālam cilvēkam viena svešvaloda jāzina.
Jūs mācījāties tā laika vēsturi.
Vēsture nevar būt subjektīva, bet nekas šajā pasaulē nav objektīvs. Varbūt dzīvnieki, daba, taču cilvēki interpretē, un katra interpretācija ir subjektīva. Jauno laiku, seno laiku vēsturi mācīja labi. Tur nekas nav mainījies. Par maz laika atvēlēja tikai Latvijas vēsturei. Un pēc četrdesmitā gada – sagrozītu.
Laiks Rundālē nebija garš?
Tas toreiz bija romantisks. Sākumā, kad vajadzēja šķirties no Rundāles, raudāju. Bet nomira tēvs, mamma palika viena. Varu teikt, ka esmu jelgavniece, un šī pilsēta man patīk.
Jelgavas laiks ir teātra laiks. Cik lomas esat nospēlējusi?
Kādas divdesmit. Nezinu, neesmu skaitījusi. Bet man tas ir pilnīgi vienaldzīgi – cik. Es nevaru piedalīties nekādās sacensībās. Jo man nav ne vēlmes sacensties, ne uzvarēt.
Negribējās galvenās lomas?
Tā jau nav, ka negribējās. Bet, kā tagad saka, esmu otrā plāna aktrise. Man nav ne primadonnas auguma, ne izskata, ar to jārēķinās. Un, manuprāt, komiskās lomas ir interesantākas. Tajās pozitīvajās nav īsti ko darīt.
Ja paņem nost no jūsu dzīves teātri…
Diezgan daudz uz šā altāra ziedots. Gribu teikt, ka pat par daudz. Šodien es uz to nebūtu gatava. Bet iegūts arī ir. Tā kā teātris izskolo, neviena augstskola netiek līdzi.
Ja palūkotos uz sevi jaunībā, spēka gados un tagad – briedumā. Ko esat no dzīves gaidījusi, ko sagaidījusi?
Nevaru teikt, ka kaut ko baigi būtu gaidījusi. Viss saistījies ar darāmiem darbiem. Neesmu savu dzīvi ļoti plānojusi. Apzinos, – esmu vērtējusi sevi, ko un kā domāju, ko un kā pasaku. Tas ir riskanti – vienmēr teikt, ko domā. Sevišķi, ja tas kādu aizskar.
Atskatoties varu sacīt, ka no trīsdesmit līdz piecdesmit gadiem ir ļoti spožs laiks cilvēka dzīvē. Tad pietiek prāta, spēka, smukuma. Savus trīsdesmit ne visai atceros, četrdesmit likās – visa dzīve vēl priekšā. Jauna, skaista, radoša. Arī piecdesmit patika. Bija gandarījums. Bet joprojām vēl neripoju lejā. Varbūt bērni, mazbērni uztur. Daudz darīšanu ar jauniešiem. Notiek visādi tusiņi. Kādreiz man pat kauns sametas, ka es ar jaunajiem tik daudz ņemos.
Kad nonācu slimnīcā lauztās kājas dēļ, tad gan viena meitene mani palātā par tantušku dēvēja. Saku, varbūt varētu par dāmu saukt. Viņa atbild, ka tām ir cepures galvā. (Maija sarosās, acis šķelmīgas, jautā, vai nepietiks. Cik garu rakstu tad nu rakstīšot – aut.)
Bet vēl jau nav ne vārdiņa par darbu Alunāna muzejā.
Muzeja darbs ir foršs vēsturnieces un kultūras darbinieces salikums. Esmu šajā mājiņā no 1978. gada. Darbs ir radošs, nekad nevar vecs palikt. Priekšstats par muzeju un tur strādājošajiem bieži vien ir citāds. Atceros, braucām mājās no kāda semināra. Šoferis prasīja, kur strādājam. Kad dzirdēja atbildi, acis bija lielas. Viņš līdz šim domājis, ka tur tikai vecas un pelēkas žurkas varot strādāt.
Bet es saprotu tos, kam muzeji neinteresē. Kāpēc visiem būtu par kaut ko tādu jāinteresējas? Vai visiem jāzina Alunāna dzīve? Kaut gan jāstāsta tā, lai būtu interesanti. Ir visādi, citreiz grupu ārā nevar dabūt. Man netīk “braukt” sīkumos, urķēties.
Vērotājs varētu teikt – jūs esat harmonisks cilvēks.
Ja sastrīdas, jāsabučojas un jādzīvo tālāk. Žulti nevar iekšā vārīt. Jādomā labas domas, jāsaka labi vārdi. Nevienam nav tiesības pateikt vienmēr visu.
Un draugi jūsu dzīvē?
Bez draugiem to galīgi nevaru iedomāties. Kā var noslēgti dzīvot? Mums ir tusiņš aiz tusiņa. Papļāpājam, iedzeram kādu aliņu, uzcepam gaļu, ejam cits citu vadīt. Kādreiz Lūcija Ņefedova teica, ka jāiet ciemos vienam pie otra, jo satikšanās ir liela dzīves vērtība. Viņa ir ļoti labs cilvēks ar plašu dvēseli. No viņas var smelt un smelt. Tomēr ar draugiem ir tā, ka ar gadiem tie mainās, jo maināmies arī mēs paši. Vienu labu draudzeni nevaru vārdā nosaukt. Teiks, ka korupcija. Bet es domāju – lai cik laba ir ģimene, sievietei vajag draudzeni.
Kas patīk?
Patīk Jelgava, patīk, kā strādā aģentūra “Kultūra”. Bija vērts namu atjaunot. Tagad var klausīties arī nopietno mūziku. Domāju, ka kultūras darbs vienmēr ir dāvana sabiedrībai.
Un nepatīk?
Ādolfs Alunāns rakstīja avīzēs ļoti vienkārši, lai ikviens kalpu zēns saprastu. Tagad katram, piemēram, jāsaprot, kas ir kohēzija. Es nezinu – kāpēc. Lai gudrāk izklausītos? Kādreiz nevarējām bez krievu valodas, tagad uz katra soļa – angliski. Tas aizskar manu latvietību.
* * *
Pēc sarunas ar Maiju Matisu gāju mājās pa smaržīgo Aveņu ielu. Tā nesmaržoja pēc avenēm, bet tikko pļautas zāles. Tāda vienkārša gudrība un rosīšanās. Katra māja ar logiem, durvīm. Ieskatīties pa logu nav pieklājīgi. Lai atvērtu durvis, jāklauvē. Man bija sajūta, ka Maija ielaida mani pa savas personības durvīm. Un koptais dārzs, kurā sēdējām, bija atbilde uz to, kas ir gudri. Ja tu proti ieraudzīt ābolu kritienā, tad nav jāmeklē filozofiskas gudrības.
