Pašlaik visai dīvainas uzmanības lokā ir no nākušas Latvijas nevalstiskās organizācijas.
Pašlaik visai dīvainas uzmanības lokā ir no nākušas Latvijas nevalstiskās organizācijas (NVO). Proti, kādam (vai, visticamāk – kādiem) tās ir uzkāpušas uz varžacīm, radot pamatu a priori absurdām diskusijām par NVO lomu sabiedrībā, un galvenais, pilnvarām – kur tām vajadzētu un nevajadzētu iesaistīties. Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa pašmāju politiķu daudz labprātāk redzētu NVO ejam nekā nākam un kur nu vēl iesaistāmies svarīgu ekonomisku procesu novērošanā! Pietiek taču jau ar «Delnas» iesaistīšanos «Latvijas kuģniecības» («LK») privatizācijā.
Skaidrs, ka reālu pretargumentu NVO darbībai Latvijā politiķiem nav. Jā, var piekrist kuluāros izteiktajiem apgalvojumiem, ka daļa NVO ir radītas nelegālā ceļā iegūto līdzekļu «atmazgāšanai» vai nodokļu «optimizēšanai» (kā to tagad ierasts dēvēt), taču pagaidām kaut kā nav gadījies vērot politiķu aktivitātes šāda veida NVO atmaskošanā. Jo – kurš zina – varbūt pienāktu arī diena, kad vajadzētu ķerties klāt pavisam mīļām, tuvām un «kabatu sildošām» organizācijām. Tātad reālu pretargumentu NVO ne pārāk ieredzošajiem politiķiem nav, un atliek nodoties otrās šķiras retorikai. Šajā ziņā ideāls piemērs bija ekspremjera Andra Šķēles bijušais padomnieks Mārcis Bendiks, kas Sorosa Fonda – Latvija trešdien rīkotajā sabiedriskās politikas forumā centās apšaubīt NVO leģitimitāti valstiski svarīgu ekonomisku lēmumu pieņemšanā.
Jāsaka, ekspremjera padomnieks pagaidām nav spējis kļūt par virtuozu retorikā, jo viņa mēģinājumus ierādīt vietu NVO, apgalvojot, ka šo organizāciju pārstāvji nav visas tautas vēlēti un tādēļ viņiem neesot brīv piedalīties valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā, atstājot NVO rīcībā tikai tiesības uz viedokli publiskajās diskusijās pirms šādu lēmumu pieņemšanas. Kā piemērs, protams, tika minēta «Delna» un tās aktivitātes «LK» privatizācijas mēģinājuma novērošanā. Atliek uzdot tikai vienu mazu jautājumu: kādā sakarā tādā gadījumā valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā piedalās, piemēram, premjera padomnieki. Vai tad par viņiem savas balsis ir atdevuši vēlētāji? Tad jau NVO noteikti pārstāv skaitliski lielāku vairākumu nekā, piemēram, premjera «komandas» pārstāvis.
Un vispār – guļošo nesit. Vismaz džentlmeņi. Pārskatā par sabiedriskās politikas procesu Latvijā tā autori operē ar skaitli, ka tikai 15% no 6 tūkstošiem Latvijā reģistrētajām NVO līdzekļi pārsniedz 5 tūkstošus latu gadā. Gandrīz trešdaļai no visām mūsu valsts NVO līdzekļi nepārsniedz 500 latu gadā. Lai arī NVO kaut kad nākotnē, iespējams, ir vislielākais potenciāls plašas sabiedrības iesaistīšanai politisko lēmumu pieņemšanā, pārskata autoru intervētie eksperti NVO lomu novērtējuši vai nu kā niecīgu vai neskaidru. Izskanēja pat viedoklis, ka NVO iespējas ietekmēt politiskos procesus ir tuvu nullei. Tīri algebriski jāsecina, ka partiju vadītāju, ekonomisko grupējumu un «pelēko kardinālu» iespējas «režisēt» politiskos procesus Latvijā tuvojas visiem 100%. Un skumjākais ir tas, ka no šā trijstūra vēlētāju viedoklis īsi pirms vēlēšanām interesē tikai politiķus un partiju vadītājus, pārējiem dziļākajā būtībā tas ir dziļi vienaldzīgs, jo, ja pie varas netiks vieni politiķi, gan jau tiks citi, kas, iespējams, izrādīsies vēl pielaidīgāki dažādu «kompromisu» meklēšanā. Un kas gan vairāk interesē ekonomiskos grupējumus un «pelēkos kardinālus» nekā «kompromisi» starp valsts budžetu un pašu ienākumiem.
Savukārt liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kas sūri grūti strādā astoņas un vairāk stundu dienā, ar ienākumiem lepoties nevar. Un šajā sakarā pārskata autori rezignēti secina, ka zemais ienākumu līmenis ir viens no svarīgākajiem cēloņiem zemajai politiskajai aktivitātei, jo lielākā daļa cilvēku ir aizņemti, gādājot iztikas līdzekļus sev un savai ģimenei, un par tādām lietām kā politika domāt neatliek laika. Labākajā gadījumā informācija tiek uztverta un pieņemta post factum. Pieņemta tādēļ, ka iedzīvotāji netic iespējai kaut ko mainīt Saeimas vai valdības lēmumos. Un šādai neticībai ir nodevušies 83% (!) iedzīvotāju. Šis skaitlis izsaka ļoti daudz.
Zīmīgi tas, ka lielā mērā NVO attīstību un tātad arī iesaistīšanos politisko lēmumu pieņemšanā kavē nesakārtotā likumdošana, kas reglamentētu NVO darbību. Vai tas ir nejauši? Kaut kā negribas tam ticēt, jo mūsu valstī visām «nejaušībām» agri vai vēlu parādās loģisks izskaidrojums. Sargsuņi nevienam nav vajadzīgi, jo tie mēdz sakost cilvēkus, kam ir ne pārāk tīri nodomi. Arī savējos. Tāpēc labāk likumīgā kārtā uzpurņus padarīt par obligātiem.
