Latvijas brīvvalsts pārdzīvo jaunu «perestroiku».
Latvijas brīvvalsts pārdzīvo jaunu “perestroiku”. Nesen kā atjaunotās valstiņas īsā vēsture gluži kā panorāmas rats veikusi pilnu apgriezienu, sākot nākamo, kas līdzinās reālistiski dokumentālam padomju impērijas sabrukuma gārdziena “rimeikam” klasiskās kino tradīcijās. Tautas pulcēšanās galvaspilsētā, runas pūļa priekšā – šķiet, tas viss redzēts tik nesen, kad Daugavas krastos no letarģiskās narkozes modās iekarotāju tik bieži bradātā Tēvzeme.
Pirms teju vesela pilngadības “cikla” valsti apdraudēja “melnās beretes” un plikpauraini elementi, kas terorizēja gan sīkbodniekus, gan puslīdz pieklājīgu braucamo īpašniekus. Tauta sadevās rokās, lai skaļā balsī pieprasītu savas valsts neatkarību, komunistu krišanu un militāristu zābaku aizvākšanos robežas pretējā pusē, bija gatava kailām rokām stāties pretī okupantu tankiem un iebalsot vadoņu rindās “īstos”, “visgudrākos” un “vislabākos”. Īstie maldi un vilšanās vēl bija priekšā.
Arī aizvadītās nedēļas sestdienā vairāki tūkstoši sabiedrības pārstāvju, spītējot mitrumam un drēgnumam, pulcējās Rīgā, Doma laukumā, lai tautas sapulces veidā rīkotu simbolisku pirms dažām nedēļām pie Saeimas nama notikuša piketa turpinājumu. Un – lai nostātos pret tiem, ko paši iebalsojuši varas vadošajās rindās. Precīzāk – pret savu līderu cinismu un visatļautību. Padsmit gadu tauta no malas vērojusi veiklu “shēmotāju” “darbus”, viņu lobiju nicīgos smīnus un to, kā tomātsarkano toni nomainījusi burkānkrāsa. Tomēr simboliskā pretestība un sava viedokļa paušana bija pakļauta jaunam izsmieklam. “Daži lietussargi tur bija!” par piketu Jēkabielā pasmīnēja ekspremjers un “politmācītāju” kliķē iesvētīts televīzijas šova varoņtenors. “Lai jau sarīko ģenerālmēģinājum” un nodzied Dziesm” svētk” repertuar!” aptuveni tā tautas sapulces priekšvakarā nobubināja tautā mīlētais maestro, kas klavierbeņķi pa lielam lāgam nomainījis pret oranžu “atsēžamo” Saeimā. “Pikets bija neinteliģents!” par “buntošanos” pie parlamenta ieņaudējās cits klaviervirtuozs, kas pagātnē savu “inteliģentumu” paguvis pierādīt, piedzeroties un izgāžot paša vadītās Finanšu komisijas sēdi. “Secinājumi ir izdarīti un pārmaiņas būs!” – šādi vai līdzīgi pēc tautas sapulces izteicās daži politiskās elites pārstāvji.
Tālu gan esam nodzīvojušies – priekšstāvji kļuvuši par neaptēstiem bastardiem, kam jākrata ar pirkstu un teju jādraud ar siksnu, lai “apjēgtu”, ka kaut kas nav kārtībā, un izdarītu “vajadzīgos secinājumus”. Pieķerti cūcībās un sastapušies ar tautas pretestību, viņi gatavi sataisīt nevainīgi šķidrus smaidiņus un pielīst jebkādiem līdzekļiem, lai tikai paliktu pie varas siles.
Turklāt pašlaik esam situācijā, kad nosacīti izsmelti potenciālo “laimes kalnā vedēju” kandidātu resursi – visi puslīdz perspektīvie politiskās elites labieši un liberāļi paguvuši sasmērēties vai kļuvuši tautai netīkami citu iemeslu dēļ, bet kreiso flangu ieskauj atbaidošs sociālisma smārds. Jauna politiskā spēka, kas pulcētu perspektīvus valsts glābējus, pagaidām nav. Bijušā padomnieka un ministra Aigara Štokenberga iecerētā domubiedru kopa, no vienas puses, solās būt itin perspektīvs veidojums, no otras – spriežot pēc topošajiem “domubiedriem” – draud kļūt par jaunu kuli pārāk ilgi uzglabātiem vēžiem un kopgaldu politiskajiem staiguļiem – pašlabuma meklētājiem.
Vismaz pozitīvi, ka tauta beidzot uzdrošinājusies spert šo soli. Vai sapulce nepaliks kā “lietussargu šovs uz bruģa”, par ko politiskajai elitei nākamajā rautā stāstīt jaunas anekdotes, to rādīs laiks. Ne savādāk kā par “joku prelūdiju” dēvējama negaidīti uz pasākumu atbraukušā Valsts prezidenta Valda Zatlera televīzijā sacītais, ka Latvija ir “visdemokrātiskākā valsts pasaulē”. Tas nu tiešām ir atklājums!
