Marija Vilima pārliecināta, ka sievietēm, sasniedzot sešdesmit gadu slieksni, laiks jāsāk skaitīt atpakaļ un nevajag pārdzīvot pieļautās kļūdas un neveiksmes, jo viss, kas noticis, noticis uz labu.
Marija Vilima pārliecināta, ka sievietēm, sasniedzot sešdesmit gadu slieksni, laiks jāsāk skaitīt atpakaļ un nevajag pārdzīvot pieļautās kļūdas un neveiksmes, jo viss, kas noticis, noticis uz labu.
Marijas kundze atceras, ka bērnībā vēlējusies studēt medicīnu, taču materiālie apstākļi ģimenē pēc Otrā pasaules kara sapni neļāva piepildīt. Viņa jau agri sākusi strādāt, un darba rūdījums bijis tas, kas vēlāk ļāvis realizēt ne vienu vien apņemšanos un savu dzīvi izveidot tieši tādu, kāda tā pašlaik ir – skaista.
Kolhozu būšanas
Pēc kara apstākļi bijuši smagi – viss sagrauts, lauksaimniecība izpostīta –, dzīve bija jāsāk gandrīz no nulles. “Kad veidojās pirmās kopsaimniecības, dzīvojām Bauskas rajona Īslīcē. 1949. gadā apvienojās desmit saimniecību, nodibinot kolhozu “Vārpa”, nākamajā gadā blakus noorganizējās “Ritums”, pēc tam arī “Zelta grauds”, taču pēc trijiem četriem gadiem vārpa nolūza, ritums aizritēja, zelta grauds izbira un radās Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs,” kolhozu būšanas Bauskas pusē atceras M.Vilima. Tur arī sākās viņas darba gaitas. Marijas kundze bija cūkkopēja fermā “Dirdas” un savu darbu paveica pēc labākās sirdsapziņas. Viņa smej, ka nereti grīda fermā bijusi tīrāka nekā pašas istabā, jo ik dienu to izberza gandrīz baltu. To atzinis arī toreizējais kolhoza priekšsēdētājs, tāpēc augstajiem viesiem allaž rādījis Marijas kūti. Viņai patika kopt cūkas, taču nepatika negodīgums…
Vilimas kundze atceras, ka tolaik par plāna izpildi brigadieris un zootehniķis varēja dabūt cūkas gaļu – 100 kilogramu katrs. “Vienā šādā reizē manā kūtī ieradās “plāna izpildītāji”, lai sev nolūkotu gaļu. Viņi izvēlējās vislielāko lopu. Es zināju, ka tā cūka svēra vismaz 350 kilogramu. Biju izmisusi – es, kas savā jaunības maksimālismā tik kvēli ticēju komunisma idejām, pēkšņi aci pret aci sastapos ar tādu negodīgumu! Tāpēc aizrādīju… Būtu taču vismaz notēlojuši, ka sver, bet ne – paņēma un aizveda. Vēlāk par to, ka atļāvos viņiem lēkt acīs, dabūju ciest,” Marija atceras, ka īsā laika posmā viņas aizgaldos “nokritis” 12 sivēnu. To ķermeņi pēc visiem priekšrakstiem tika sadedzināti. “Kādu dienu tieši no fermas mani aizveda uz Bauskas komjaunatnes komisiju, lai iztaujātu par sivēnu iztrūkumu. Tam, ka lopi nomiruši, neticēja. Man lika atzīties, ka es tos 12 rukšus mantkārīgos nolūkos esmu pārdevusi, taču viņi visi tiešām bija nobeigušies. Man tas bija jāpierāda, bet es spītīgi noteicu: “Man tas nav jāpierāda. Pierādiet jūs, ka sivēnus esmu pārdevusi!”.” M.Vilima atklāj, ka pēc šā gadījuma viņai ticis izteikts stingrais rājiens, bet aizvainotā patmīlība likusi posties ceļā.
Liktenīgas sagadīšanās dēļ 17 gadu vecā Marija pa radio izdzirdējusi runājam zootehniķi Grauzi, kas, aicinot strādāt, stāstījusi par nesen Elejas pusē izveidoto kolhozu “Avangards”. Daudz nedomājot, jauniete sēdusies bānītī un braukusi meklēt izslavēto kopsaimniecību. Pavisam drīz, Grauzes un toreizējā kolhoza priekšsēdētāja Staņislava Leitāna mudināta, Marija kopā ar ģimeni pārcēlās uz turieni dzīvot un strādāt.
Slaucējas ikdiena
“”Avangardā” ierados 1956. gada martā. Iztikšana bija grūta – vajadzēja slaukt govis. Man tie lopi nepatika, jo es taču vienmēr esmu mīlējusi cūkas! Vārdos pat nevaru izstāstīt tās izjūtas, kas pārņem brīdī, kad no lielās cūkas izveļas mazi rozā kunkulīši, pāris reižu nošķaudās un steberē meklēt mammas pupu,” saviļņota stāsta Marijas kundze, taču atceras, ka toreiz izvēlēties nevarēja. Viņa atklāj, ka darbadiena sākusies pulksten piecos un nereti beigusies krietni pēc desmitiem vakarā. “Tas bija fiziski smags darbs, jo govis, dažreiz pat divas grupas jeb 24 ragulopi, bija jāslauc ar rokām, jāizkāš un jāatdzesē piens. Reizēm smagās piena kannas stiepām dzesēt uz upi. Pašai vajadzēja pienest govīm barību, izmēzt kūti, izsmelt vircu,” par slaucējas ikdienu stāsta M.Vilima. Taču par darbu un uzteicamu izslaukumu saņemts apbalvojums “Goda zīme”.
Viņa atklāj, ka pratusi atlicināt laiku sabiedriskajai dzīvei. Proti, ierodoties “Avangardā”, viņa nodibinājusi dramatisko pulciņu, mājās izmēģinot skolas gados apgūtos polkas soļus, vadījusi deju kolektīvu, kas rajona skatē savulaik pat izcīnījis 1. vietu. Marijas kundze atceras arī komjauniešu nakts talkas, kas ilgušas pat līdz pulksten četriem rītā, savu runu 17. komjaunatnes kongresā, piedalīšanos Jaunatnes festivālā Maskavā un vēl daudz citu skaistu un neaizmirstamu piedzīvojumu.
Laikam ritot, M.Vilima “uzdienējusies” līdz brigadieres amatam un tikusi atpakaļ pie cūkām, strādājot par cūkkopības, bet vēlāk par galveno zootehniķi. Protams, tam visam pa vidu ar plašu vērienu tika nosvinētas viņas kāzas, neklātienē pabeigts tehnikums Bulduros un izauklēti divi bērni.
Cūkas laime “cūku lietā”
“Zootehniķe bija atbildīgs amats. Tas bija ne vien darbs ar cūkām, bet arī ar cilvēkiem. Vajadzēja mācēt saprasties ar atšķirīgiem ļaudīm, un man tas izdevās. Kopā braucām ekskursijās, uz teātriem, koncertiem, izdejojāmies jautrās ballēs,” saka Marijas kundze un, šķelmīgi piemiedzot ar aci, atklāj kādu traku piedzīvojumu no tiem laikiem.
“Toreiz taisīja visādus jokus. Riskanti jau bija, bet pamēģināt vajadzēja,” sāk M.Vilima. “Uz gaļas kombinātu no “Avangarda” tika aizvests 60 bekonu, taču atklāja, ka lopi baroti ar zivīm. Tas savukārt nozīmēja, ka gaļa ir pārtikai nederīga un aizies utilā. Par tādām lietām draudēja nopietns sods, tādēļ, lai glābtu, kas glābjams, nekavējoties devos uz ministriju un lūdzu, lai tiek uzrakstīta rezolūcija, ka 60 bekonu no gaļas kombināta dzīvi vedami atpakaļ uz saimniecību. Runāt es pratu pārliecinoši, tāpēc pavisam drīz ar dokumentu rokās klauvēju pie gaļas kombināta direktora durvīm un, acīs skatoties, lūdzu, lai viņš paraksta atļauju, ka bekonus drīkstam izvest pa ražotnes vārtiem. Viņš, protams, manāmi pārsteigts, jo līdz tam neviens lops kombināta teritoriju nebija atstājis dzīvs. Es viņam nolieku priekšā rezolūciju, viņš man stāsta, ka tas nav likumīgi… Protams, es viņu apvārdoju, beigās vienojāmies, ka visus likumus var apiet, un mēs sadzinām savas 60 cūkas furgonā un laimīgi nogādājām atpakaļ saimniecībā.”
Skaistā dzīve
M.Vilima neslēpj, ka savulaik bijuši arī citi traki “pasākumi”, taču ko nu par tiem. “Ja man ļautu pagriezt laiku atpakaļ, ne mirkli nedomājot, izvēlētos to pašu dzīvi un pieļautu tās pašas kļūdas. Tās nav skaistas atmiņas, tā ir skaista dzīve!” viņa iesaucas. “Toreiz dzīvoju labi un arī tagad nesūdzos. Tiesa gan, ļoti pārdzīvoju, kad kolhozs sāka brukt. Katrā kompleksā taču strādāja ap 40 cilvēku, kas zaudēja darbu, bija vismaz 1500 dzīvu lopu, kas īsā laika posmā tika likvidēti. Kūtis izdemolēja, visur gaudoja caurvējš… Nu par to cenšos nedomāt.”
Tagad Marijas kundze ir laimīga, ka no rīta var celties pulksten piecos un sagaidīt saullēktu, viņa lepojas ar saviem mazbērniem, sagaida rukšu pirmos kviecienus un ar prieku slauc trīs govis pati savā kūtiņā. Turklāt šogad viņa absolvēs Vittes astroloģijas augstskolu. M.Vilima stāsta, ka diplomdarbu raksta pati par sevi – atceroties un analizējot piedzīvoto, viņa atklājusi, ka viss notikušais bijis likumsakarīgs un labās domas un ticība saviem spēkiem palīdzējušas laimīgi vadīt otro jaunību – pensijas gadus.
