Saruna ir divu cilvēku domu, pieredzes, uzskatu mijiedarbība. Un tas sarunu padara ne ar ko nesalīdzināmu. Tā ir vērtība, jebkuru attiecību stūrakmens.
Saruna ir divu cilvēku domu, pieredzes, uzskatu mijiedarbība. Un tas sarunu padara ne ar ko nesalīdzināmu. Tā ir vērtība, jebkuru attiecību stūrakmens. Šoreiz par attiecībām starp māti un nedzimušo bērnu. Tomēr aplis ir lielāks. Nevar novilkt stingras robežas. Jo attiecības veidojas, pārklājas, mainās.
Psiholoģe Inga Birkmane savu darba praksi mēra četru gadu garumā. “Jā, veca un vieda es neesmu, bet gribētu tāda būt. Pašai ir divi bērni – piecus un divus gadus veci. Tā ir zināma pieredze,” viņa smaidot teic sarunas sākumā.
Man ir sava teorija. Uzskatu, ka ģimene sākas brīdī, kad sieviete un vīrietis izdomājuši, ka viņiem būs attiecības. Tajā momentā sākas bērns. Spriežot pēc to cilvēku pieredzes, kas nāk pie manis uz konsultācijām, redzu, ka bērns sācies tad, kad viņi izvēlējušies būt kopā. Svarīgākais jautājums tajā brīdī ir – kāpēc tieši šis cilvēks ir mana izvēle. Un sāk likties kopā daudz dažādu komponentu – kā es jutos kā savas mammas, tēta un vecvecāku bērns. Ko man nozīmē šīs sajūtas. Kā es jūtos kā sieviete, kā vīrietis un kā kopā ar partneri, ko esmu izvēlējies/izvēlējusies. No visiem šiem komponentiem veidojas doma. Bērns ir tās materializēšanās. Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka visa šī lielā sistēma veidojusi kopīgu domu. Kad tā nobriedusi, materializējusies, bērns ierodas pasaulē.
Jūs ticat, ka jūsu bērni ir materializējušās domas?
Pilnīgi ticu, ka mans bērns ir doma. Manas gaidas, sapņi, vērtības. Tas ir tas, ko gaidu, gribu, par ko krītu, stāvu.
Kā tādā gadījumā var materializēties bērns, kurš ieņemts no dzērāja pēc krogus apmeklējuma? Šiem partneriem nav bijusi doma par bērnu. Viņi vienkārši nelietoja pretapaugļošanās līdzekļus, un tāpēc tapa jauna dzīvība. Kāda tur doma?
Kā to latviski un vienkārši pateikt? …Aiz nekā bērns pasaulē nenāk. Arī kļūda ir doma.
Tad bērns ir kļūdainas domas rezultāts?
Nē. Sauksim to nevis par domu, bet par jēgu. Katra bērna nākšanai uz zemes ir jēga.
Jā, tas ir kaut kas cits. Vai jūsu diezgan neilgās prakses laikā daudz tētu nākuši konsultēties, gaidot bērnu?
Vispirms atnāk mamma viena. Bet visi tēvi, kas atnākuši, ir palikuši. Neviens nav gājis prom un teicis, ka tas nav priekš viņa. Tomēr situācijas rāda, ka pāri nāk vēlu. Kad jau ir problēmas. Nav bijis tā, ka divi cilvēki ierodas ar domu – gaidām bērnu un gribam, lai mūsu mazulim būtu vislabāk. Parasti atnāk tā – ir problēmas, gaidām bērnu. Bet tas viss vienmēr pavēršas uz labo. Cilvēki grib sakārtot dzīvi un, ja grib, tad var.
Vai ir bijis kāds pāris, kas atnāk uz konsultāciju, gaidot pirmo bērnu?
Pirmā mazuļa gaidīšanas laikā nav nācis neviens. Nāk pēc tam ar maziem bērniem. Arī ar pirmo atvasi, ja ir attiecību sarežģījumi. Kāpēc nenāk pašā sākumā? Tāpēc, ka visa pasaule ir vaļā. Esam laimīgi, gaidām mazuli. Omītes un opīši arī priecīgi. Visi sit uz pleca, ir pozitīvi. Vienīgā ziņa pārim – tas ir brīnišķīgi.
Bet vai vienmēr tā ir? Ja savstarpējās attiecībās ir plaisa, un tas nav retums, diez vai šī ziņa ir tikai brīnišķīga. Jaunajiem vecākiem ir neatrisinātas problēmas. Būs bērns, to nekļūs mazāk. Vai tā nav tāda melu sistēma?
Var teikt – jā un nē. Sieviete nedrošību parasti sāk just pēc dzemdībām. Neapzināti atceras savu un pat savas mātes bēbja vecumu. Tas ir zemapziņas pārdzīvojums. Pamazām sākas nojauta, ko nozīmē bērns. Līdz tam galvenokārt bijusi pozitīva informācija, un tā palīdz. Tā ir nepieciešama. Apkārt bužināšanās ir vajadzīga. Sievietes galvenajai sajūtai šajā procesā jābūt priekam. Laba mūzika, skaistas gleznas veicina pozitīvus bioķīmiskus procesus mātei, un tas ietekmē bērniņa attīstību.
Gleznas un mūzika ir visai niecīga daļa no tā, kā panākt harmoniju. Attīstībā ir daudz aspektu. Arī pāra attiecību attīstībā.
Kad ģimenes pabeidz terapiju, nekas nav paveikts līdz galam. Bet pārim iedots pietiekami daudz resursu, lai kopīgi risinātu svarīgos jautājumus. Tas nenozīmē, ka nebūs grūtību. Attiecību attīstība ir arī tad, kad satiekamies ar pretspēku. Nezinām, ko iesākt? Ņemam to, kas pie rokas, izmantojam instrumentus, kas pieejami. Ja redzam, ka der, speram nākamo soli. Ja saprotam, ka neder, dodamies soli atpakaļ vai arī paliekam uz vietas un meklējam citu instrumentu. Bet sievietei, kura gaida bērnu, nevajadzētu sastapties ar lielu pretspēku. Tas ir cits periods. Viņai šajā laikā nevajadzētu domāt, kur atrast resursus problēmu risināšanai. Viņai ir uzdevums – bērna audzināšana sevī. Man šķiet, ka sievietei ir īpaša misija. Un īpaša tā ir arī vīrietim.
Ideāli. Bet latviešu sievietes nes par daudz. Ģimenes galvenokārt turas uz sieviešu pleciem. Viņas meklē resursus attiecību stiprināšanai.
Kāpēc Kristīne izvēlējās Edgaru? Latviešu sievietes fenomens.
Tā ir ļoti sarežģīta tēma, un uz to nav iespējams atbildēt pilnīgi. Ir daudz attaisnojumu, kāpēc tā notiek. Bet sevišķi pēc Otrā pasaules kara uz latviešu sievietes pleciem sagūlās viss ģimenes smagums. Un tā tas turpinājies. Ko sieviete citu var iedot savai meitai kā vien to, kas ir viņā?
Sievietes ir tās, kas atsaucas. Viņām ir svarīgi atsaukties. Bet nav uz ko. Pietrūkst rezonanses.
Ir notikusi patoloģiska lomu maiņa. Bet jaunā paaudze sāk domāt citādi. Pie manis nāk meitenes, grib runāt par attiecībām, puišiem. Jāļaujas būt sievietei. Jāprot atrast sevī kaut ko no sievietības. Es nevaru dot padomus. Psihologa misija ir nevis dot padomus, bet atspoguļot esošo. Tā ir sarunu terapija, kas palīdz cilvēkam meklēt pašam. Tā ir misija – paņemt, tā teikt, savā “dzemdē”, iedot informāciju, dzērienu, ēdienu. Bērns aug pats. Pēc deviņiem mēnešiem jāpiedzimst. Process vienmēr ir sāpīgs.
Vai terapija ilgst četrdesmit nedēļu?
Mazākais laiks, lai kaut kas notiktu, ir sešpadsmit nedēļu. Bet var būt četrdesmit un pat ilgāk. Svarīgi, ko cilvēks vēlas. Ja viņš nevēlas, arī ir normāli.
Ja grib sēdēt peļķē, lai sēž.
Tomēr sievietes bieži izjūt diskomfortu, gaidot mazuli. Ko darīt?
Tas ir normāli. Īslaicīgs diskomforts nav svešs nevienai. Jāmeklē uzticības persona. Ne vienmēr tas ir profesionāls terapeits.
Esmu pārliecināta, ja bērns ir pieteicies pasaulē, tad tā tam jābūt. Tomēr, ja sieviete piedzīvo ilgstošu stresu, arī viņš ir stresā. Īslaicīgs stress ir normāla parādība, bērns mācās kopā ar māti to pārvarēt, bet, ja visi deviņi mēneši sievietei paiet stresā, ja viņa šo mazuli nevēlas visu grūtniecības laiku, tas bērnam ir sarežģīti. Tad var piedzimt tā sauktais “zudušais bērns”. Viņš nāk pasaulē ar negribēta bērna psiholoģiju. Visā meklē neveiksmes, mēģina pat pats sevi iznīcināt. Viņam patīk riskēt līdz nemaņai. Piemēram, viņš spēj ar riteni mesties grāvī, lai redzētu, kas no tā sanāk. Parasti tādam bērnam ir ārkārtīgi zema pašapziņa, attīstības problēmas. Viņam šķiet, ka pasaule nav tā vieta, kur jābūt.
Bet ir divas lietas, kas jānošķir. Ja sieviete ir apjukumā par gaidāmo bērnu, tā ir viena situācija. Taču, ja viņa skaidri zina, ka šo bērnu negrib, tad tā ir cita. Es esmu pret abortiem, tomēr ne fatāli.
