Cik labi, ka neesam Floridā! Tā varētu iesaukties ne viens vien zivju ķeršanas virtuozs, kas katru mīļu brīdi pavada pie kādas no lokālajām ūdenskrātuvēm ar makšķerkātu rokā vai velta savu laiku tīklu izlikšanai un izlūkošanai.
Cik labi, ka neesam Floridā! Tā varētu iesaukties ne viens vien zivju ķeršanas virtuozs, kas katru mīļu brīdi pavada pie kādas no lokālajām ūdenskrātuvēm ar makšķerkātu rokā vai velta savu laiku tīklu izlikšanai un izlūkošanai. Lai arī minētais Amerikas štats ir slavens ne tikai kriminālā ziņā, bet arī kā vilinoša atvaļinājuma pavadīšanas vieta lieliskā klimata un augstā servisa līmeņa dēļ, ne tikai makšķerniekiem, zvejniekiem un citiem vides speciālistiem pamatīgas galvassāpes sagādā fakts, ka pie Floridas krastiem «pilnīgi dabiskos apstākļos» ik gadu bojā iet miljoniem zivju. Kādēļ tā?
Ar atpūtnieku kultūru saulainajā un vasarīgajā štatā gan viss it kā ir kārtībā, taču problēmu cēlonis ir sarkanīgas krāsas straumes, kas laiku pa laikam piemeklē mājīgo okeāna piekrasti. Saprotams, ka par šo parādību pārāk uzkrītoši un daudz runāts netiek, lai arī šādas straumes vietējos apgrūtina jau gadsimtiem ilgi. Nesen veiktajā pētījumā atklāts, ka pastāv tieša sakarība starp «ļaundabīgo» straumju invāzijām Meksikas līcī un gigantiskajiem putekļu mākoņiem, kas ceļas no Sahāras tuksneša un veļas pāri Atlantijas okeānam. Tādējādi, pamatojoties uz putekļu mākoņu novērojumiem, tagad vismaz ir iespējams uzzināt, ka Floridas krastiem tuvojas «sarkanā zivju nāve».
Kas ir šīs sarkanās straumes? Neticami, taču tajā pašā laikā ļoti vienkārši – toksiskās aļģes. Pēdējie pētījumi likuši zinātniekiem izdarīt secinājumu, ka putekļu mākoņi, ko vējš no Sahāras tuksneša aiznes līdz Meksikas līcim, paaugstina dzelzs daudzumu ūdens sastāvā. Tālāk notiek «ķēdes reakcija» – paaugstinoties dzelzs līmenim ūdenī, specifiskas baktērijas ar īpatnējo nosaukumu «Trichodesmium» to izmanto, lai, vienkopus saistot zināmu daudzumu nitrogēna, radītu labvēlīgus apstākļus «sarkanajām straumēm» jeb vienkārši – toksiskajām aļģēm. Pētnieki min piemēru – kāda pētījuma rezultātā tika konstatēts, ka, putekļu mākoņiem sasniedzot Rietumfloridas sēkli, dzelzs koncentrācija ūdenī palielinājusies pat par trīssimt procentiem. Tajā pašā laikā nitrogēnu piesaistošo baktēriju daudzums desmitkāršojās. Pēc vairākiem mēnešiem sarkanīgās toksiskās aļģes klāja vairāk nekā astoņus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu platību starp Tampabeju un Floridas pussalu.
Rietumfloridas sēklis ir iecienīta zivju ķeršanas vieta ar augstu attīstītu tūrismu, un, kā atzīst viens no vadošajiem pētījuma veicējiem, savvaļas ūdeņu speciālists Džeisons Līns, sarkanās straumes ir uzskatāmas par būtisku draudu. Tās ne tikai nogalina neiedomājamu skaitu zivju un citu ūdenī mītošo radību, bet var arī izraisīt alerģiju vai elpošanas problēmas cilvēkiem, turklāt, padarot ūdeni gaužām nepievilcīgu, atbaida potenciālos atpūtniekus.
Zinātnieki vairākus gadus nodarbojās ar piemērotu metožu izstrādi savlaicīgai «sarkano straumju» paredzēšanai, jo šīs indīgās zemūdens lavīnas, pēkšņi un negaidīti sākušās, radīja neiedomājamus zaudējumus – gan ekonomiskos, gan fiziskos un morālos. «Ja ir iespējams paredzēt, kad sarkanā lavīna nāks atkal, var savlaicīgi uz kādu laiku slēgt peldvietas un zivju ķeršanas vietas,» atzīst Līns.
«Sarkanās invāzijas» laikā cilvēkus var piemeklēt ne tikai elpošanas problēmas gaisā nokļuvušo indīgo vielu dēļ. Floridas piekrastē noķerto zivju, kas saindētas ar toksiskajām aļģēm, lietošana uzturā var radīt atmiņas zudumu vai pat izraisīt pilnīgu paralīzi.
Kamēr vienā no Amerikas saulainākajiem nostūriem zinātnieki lauza galvas, kā ierobežot nežēlīgās dabas mežonīgo visatļautību un kā no tās pasargāt okeāna piekrastes dzīvās radības, mūsu zemē varam noskatīties, kā zivis savu dzīvi beidz ne uz makšķeru āķiem vai izliktajos tīklos, bet atkritumu ielenkumā. Tā ir gluži kā vēl viena (precīzāk – kārtējā) viela pārdomām, vai priekšroku dot nezināmas izcelsmes eksotiskajām tālu zemju sālsūdens veltēm, vai izbaudīt zilo ezeru zemes lomus.
