Olīvkoku un saules zemē – Tunisijā – smeltās emocijas un dzīves gudrība nezūd, bet uzlādē jaunam darba cēlienam, atzīst ceļotāja Līvija Vilcāne.
«Ja vien būtu iespējams, parakstītos uz avantūru ceļot vairākus mēnešus pēc kārtas un ne pa lepnām viesnīcām. Zinu cilvēkus, kas aizbraucot iztiek ar dolāru dienā, bet viņi ir vidē, ko dažkārt tūristiem nemaz nerāda, iepazīst vietējo kultūru un smeļas gudrību. Arī man tas šķiet pievilcīgi. Tuvākajā nākotnē ļoti vēlētos apmeklēt un izbaudīt kādu vulkānisko salu. Iespējams, veselu dienu gribēšu pavadīt atdzisušā krāterī un padomāt, kādi spēki tur plosījušies,» apcer Līvija Vilcāne, kura ceļošanu par savu sauc vairākus desmitus gadu. Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem pērn izvērtās brauciens uz saulaino un balto Āfrikas zemi Tunisiju. Piemini Latviju!«Ikdienā ļoti labprāt iesaistos dažādās aktivitātēs un nemitīgi meklēju iespējas paskatīties uz dzīvi no cita skatpunkta. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir ceļošana, kurā ļoti svarīgi vienmēr uzzināt ko jaunu. Tas mani stiprina un ļauj citādi paraudzīties arī uz savu zemi. Šis skaistums man nepieciešams līdzsvaram,» turpina Līvija, vēlreiz akcentējot, ka īstie iespaidi meklējami ne tik daudz gida stāstījumā, kā tverot apkārtējās vides, kultūras un arhitektūras burvību. «Jūties fantastiski, apzinoties, ka stāvi Vidusjūras vai Atlantijas okeāna krastā, bet dziļi sevī zini, ka ir Latvija un mazā Baltijas jūra. Sajūtas kā nereālā pasaulē!»Spilgto emociju lādiņu gadu gaitā ceļotāja meklējusi un atradusi vairāk nekā 30 valstīs. «Sāku ar tuvākām zemēm, bet, kad sapratu, ka Eiropa daudzmaz redzēta, vēlējos paspert nelielu solīti ārpus šā kontinenta. Kurp? Protams, kā visos laikos tiek uzskatīts: Āfrika – tas ir mans vilinājums!» pauž Līvija, atklājot, ka pirms Tunisijas iepazīta arī Ēģipte, kur pirmo reizi atklāta tuksneša pievilcība. «Kā man te patīk! Gribu palikt!» nospriedusi ceļotāja, tomēr paturot prātā lielo patiesību par līdzsvaru. Sava vieta nepieradinātās dabas kaislībai un civilizētai pilsētai, svešzemju iespaidiem un savai Latvijai.Baltās un senās pilsētasIzvēloties braucienus, kuros ceļotāja parasti dodas draugu lokā, no svara, kā valsts sevi reklamē, atzīst L.Vilcāne. Pirms gadiem pieciem sevi spilgti pieteica Turcija, pulcinot tūristus, patlaban viņu (apmēram četri miljoni gadā) skati pavērsti arī Tunisijas virzienā. «Vietējie saprot, ka tūrisms ir nauda, ar ko pildās liela daļa budžeta. Strādājot šajā industrijā, skaitās, ka esi izsities,» Līvija stāsta par valsti, kas atrodas Āfrikas ziemeļos, lepojas ar Sahāras tuksnesi un olīvkoku birzīm, kas bez īpašas piepūles to īpašniekiem nodrošina bagātu peļņu, Vidusjūras elpu, savdabīgajiem Atlasa kalniem, draudzīgiem cilvēkiem, savu lietu kārtību un gudrību, kas pamācoša arī pie brīžam pārspīlētas civilizācijas radušajam eiropietim. Tunisijas pilsētās neatrast debesskrāpju. Tās rotā nelielas mājas gaišos toņos, kuru logi aizsargāti no saules, un vēstures jaušamā klātbūtne. Ir vērts apmeklēt romiešu nopostīto Kartāgu, izstaigāt Tunisas vecpilsētas šaurās un ēnainās ieliņas, kādas raksturīgas vien arābu viduslaiku pilsētām, kā arī pabūt Sidi Bou Said. Tā sauc nelielu pilsētiņu Tunisas līča krastā, kur piestāj neskaitāmas jahtas, nami krāsoti balti, bet to logu rāmji, vārti un durvis – zilas. «Fascinējoši!» teic ceļotāja. Kur nu vēl austrumu tirgus Tunisā, romiešu celtais amfiteātris El Jemā un svētā pilsēta Kairuana.Var dzīvot arī bez stresaTomēr pāri visam – dabas skaistums un, protams, Sahāras tuksnesis! «Vari dzīvot vīzijās, kā tas bija, kad pa tuksnesi virzījās karavānas, un vienīgais orientieris – saules lēkts un riets. Turklāt gadās piedzīvot arī smilšu vētras!» apcer Līvija, paužot sajūsmu par graudainās jūras «kuģiem» – kamieļiem –, ar kuriem Tunisijā izdevās majestātiski pavizināties.Tuksneša klātbūtne slēpj sevī stāstu par berberiem. Lai izvairītos no karstuma un ienaidniekiem, pirms apmēram 1000 gadiem viņi rada patvērumu mākslīgi veidotās alās, kur ierīkoja savas mājas. Cilts piederīgie tur veselīgā vidē dzīvo joprojām, uzņem ciemiņus, izrāda pieticīgo, bet sakārtoto iedzīvi, cienā ar stipru un saldu piparmētru tēju, sūta savus bērnus skolā un neizjūt stresu. «Te var diskutēt – kurš laimīgāks! Tunisieši stāsta, kad atbrauc eiropieši, viņiem stress nāk pa visām vīlēm ārā, bet ir taču arī citas lietas pasaulē. Jāmēģina dzīvi tvert citādi!»Savādais un brīvais šajā Ziemeļāfrikas valstī atklājas arī pie teju izžuvušajiem sālsezeriem, kur pārsteidz mirāžas un smilšu rozes, palmu birzis un oāzes, kur tūristus sagaida bērni, mēģinot notirgot dažādus «ķinķēziņus». Viņiem labāk dot saldumus, jo naudiņa tiks stiprākajam, brīdinājusi gide.«Kad izbaudi dabu un tās plašumus, pilsēta nešķiet īpaši nepieņema, gribas brīvību, cilvēki traucē, bet arī tas ir vajadzīgs,» atzīst ceļotāja, savās vīzijās zīmējot nākamo zemju apciemojumus. Reiz sākts, tas ir aktīvs dzīvesveids, kas daudz ņem, bet pretī dod vēl vairāk! Tunisija Ziemeļāfrikas valsts, kas atrodas starp Alžīriju un Lībiju.Ziemeļu un austrumu krastu apskalo Vidusjūra, ieskauj Sahāras tuksnesis un Atlasa kalni.Vienā daļā valda subtropu, bet citā – tropu tuksneša klimats.Vairāk nekā desmit miljoni iedzīvotāju, 98 procenti – arābi.Oficiālā valoda – arābu, bet populāra arī franču.Reliģija – islams.Prezidentāla republika. Valsts galvu ievēl uz pieciem gadiem.Agrāra valsts ar attīstošu kalnrūpniecības ražošanu un tūrisma infrastruktūru.Dienvidos un rietumos iegūst naftu.Tradicionālais ēdiens – kuskuss, ko gatavo no kviešu miltiem. Dzēriens – zaļā tēja ar piparmētrām.Alkoholu pārdod tikai valsts veikalos.
