Tikai tā var aprakstīt šodienas Latvijas politiskās pasaules un sabiedrības attiecības. Pēc vairāku mēnešu svārstībām Ivars Godmanis paziņojis, ka demisionē. Formālais iemesls – nespēja realizēt viņa ieteikto ministriju reformēšanas plānu. Patiesībā problēma ir tikpat sarežģīta, cik vienkārša. Vienkārša, jo plaisa starp «tiem tur» un mums, pārējiem, šķiet, pārvērtusies bezdibenī. Sarežģīta, jo, ja šo plaisu neaizdarīs, bezdibenī ievelsimies mēs visi ar to, kas palicis no Latvijas valsts. Pieļauju, ka sarunas starp politiķiem par visdažādāko kombināciju izspēlēšanu nākamajā valdībā turpinājušās nepārtraukti. Vismaz dažus pēdējos mēnešus. Katra partija un ikviens daudzmaz domājošs politiķis izskaitļojuši savu vietu tajā. Spriežot pēc pēdējā laika aktivitātēm, Tautas partijai šķitis, ka ar prognozēšanu viņiem iet vislabāk, tāpēc vārdos un darbos rīkojušies visapņēmīgāk. Zaļo un zemnieku savienība laikam nav vēlējusies būt starp tiem, kas no kuģa nokāps pēdējie. Latvijas Pirmās partijas/«Latvijas ceļa» apvienībai runāt par izstāšanos neļauj gods – premjers taču pārstāv viņus. Savukārt TB/LNNK «štuko», kā pašlaik labāk uzvesties, lai nezaudētu to mazumiņu, kas vēl palicis. Tiktāl par partiju koalīciju, kas veidoja Godmaņa valdību. Savukārt tie, ko mēdz dēvēt par opozīciju, būtībā ir tik dažādi, ka grūti iedomāties viņus strādājam vienā komandā ar iepriekšminētajiem. Ja vispirms būtu notikušas jaunas Saeimas vēlēšanas, būtu vismaz formāls iemesls teikt, ka tāda ir tautas griba jaunas valdības veidošanai. Pašreizējam 9. Saeimas sastāvam nav ne mazāko tiesību uzsvērt, ka viņi pārstāv kādu noteiktu sabiedrības daļu. Šāda uzticības mandāta nav nevienai parlamenta partijai, nevienam tur esošajam deputātam. Bez jokiem. Šis nav brīdis kaut vismazākajām spēlītēm. Ja, veidojot jaunu valdību, politiķi kļūdīsies kaut par milimetru, var droši apgalvot, ka Saeimas uzticības zaudējums sabiedrības acīs būs neatgriezenisks. Tieši tāpēc uzmanīgus dara daža laba vēlme turpināt iepriekšējo gadu «zempaklāja» spēlītes.
