Māte daba pēdējo dienu laikā gluži kā visvarenā kunga ziņnese no augšas atgādina par savu neuzvaramo, ne naudai, ne savtīgām interesēm nepakļaujamo spēku, gan mētājot zibens šautras, gan sūtot lejup no mākoņiem lietus ūdens megatonnas.
Māte daba pēdējo dienu laikā gluži kā visvarenā kunga ziņnese no augšas atgādina par savu neuzvaramo, ne naudai, ne savtīgām interesēm nepakļaujamo spēku, gan mētājot zibens šautras, gan sūtot lejup no mākoņiem lietus ūdens megatonnas. Sutīgajā gaisā tas neiepriecina ar veldzi, bet tajā pašā laikā rada virkni, saudzīgi sakot, slapju neērtību iedzīvotājiem, kuru mājokļi atrodas teju vai “tradicionāli” applūstošajos punktos.
Perspektīvu kādā jaukā rītā nomainīt sētā stāvošo auto pret airu laivu gan par rožainu nesauc neviens iedzīvotājs, kura augļu dārzs pārvērsts par kokiem aizaugušu purvu, bet četrkājainais draugs atbilstoši savam nosaukumam spiests demonstrēt dabas dotās uz ūdens turēšanās spējas, kustinot ķepas “sunītī”. Kanalizācijas aromātu par pievilcīgu un “Hugo Boss” parfīma vai vietējā ražojuma gaisa atsvaidzināšanas aerosola aizvietošanas cienīgu neuzskata tie, kuru durvju priekšas vai sētmales “daiļo” riebīgi smakojoša “kanalizācijas rāva”, savukārt vietējie peldēšanas entuziasti nesteidz izrādīt sajūsmu par “dabīgo baseinu” vietējā sporta kompleksa durvju priekšā.
Uzmanību piesaista šāds fakts – iedzīvotāji no “plūdiem” (varam mierināt sevi ar domu, ka, salīdzinot ar Indonēziju un vēl virkni Āzijas valstu, šeit tā ir tikai ūdens glāzes izšļakstīšanās) cieš vietās, kur vēl nesen ieguldīti miljoni latu ielu un noteku sistēmu “rekonstrukcijā”. Kādā līmenī gan veikta šo projektu “izstrāde” un “īstenošana”, ja rezultāts ir šāda “smirdoņas ieplakas Venēcija”? Varbūt laiks ķerties pie jauna papildinājuma – ja reiz notekas izrādījies tik ciets rieksts, izbūvēt metāla tiltus no applūdušajām mājām līdz trotuāriem un pārdēvēt pilsētu par Venalizāciju? Pašvaldības līmenī vēl tikai atliek apstiprināt jaunu kārtību, ka glābšanas dienesta obligāto atribūtu sarakstā iekļaujamas amfībijas un zemūdenes, bet iedzīvotājiem izsniedzami par Eiropas fondu līdzekļiem iegādāti akvalangistu tērpi. Bet tā ir tikai viena no risinājumu versijām.
“Slapjo” seriālu šajā laikā papildina kādas “sausas” haltūras labošana, Meiju ceļā pārveidojot tikko kā “saremontētu” krustojumu, kura izbraukšana maršruta autobusiem varētu beigties aptuveni tāpat kā Vinnijam Pūkam līšana laukā no alas pēc kārtējā meduspoda tukšošanas. Vai nu “sausas runas”, vai citu iemeslu dēļ brāķa projektu, aci nemirkšķinot, iepriekš apstiprinājusi vietējā aģentūra “Pilsētsaimniecība”. Ar minēto nosaukumu līdz šim bijusi saistāma ne viena vien tikpat “kvalitatīvi” īstenota iecere. Tajā pašā laikā ne reizi nav manīts, ka kāda no atbildīgajām personām papildu tēriņus būtu segusi no savas kabatas vai sastapusies ar grūtībām saistībā ar ērto krēslu saglabāšanu. Redzams, ka atrakcija ar maksāšanu par brāķi no iedzīvotāju maka joprojām turpinās un ilgstošā “haltūrisma” tendence ļauj nepārprotami secināt – par līdzekļu pārpalikumu pilsētai tik drīz nebūs “jāraizējas”. Cik ilgi vēl pilsētniekus izklaidēs šāda izprieca, to var tikai minēt.
