Daudz par mazu ir gan Mežaparka lielā estrāde, gan Daugavas stadions, lai tajā izvietotos visi, kas gribētu būt klāt Dziesmu un Deju svētkos. Mūsu ģimene knapi dabūja biļetes uz ģenerālmēģinājumu. Beidzamajā biļešu tirgošanas reizē Jelgavā pie noslēguma koncerta biļetēm tika vien 4. svētku rīcības komitejas priekšsēdētāja Jāņa Čakstes mazmazmeita Kristīne Čakste, kura pirmo vietu rindā pie kultūras nama kases bija ieņēmusi jau iepriekšējā vakarā.
Taču arī ģenerālmēģinājuma koncerta kopiespaids bija ļoti, ļoti labs. Acu priecēšanai svētku jaunums bija lielais ekrāns estrādes malā, kurā tuvplānā rādīja dziedātājus, starp kuriem bija daudz jaunu, apgarotu seju. Tādā veidā apvienojās it kā televīzijas skatītāju priekšrocības, kā arī klātbūtnes efekts, kura sirsnīga piedeva bija mājupceļa sākums dziedošajā tramvajā, ko priecīgi savos telefonos uzņēma kāda ārzemju kora puiši. «Pūt vējiņus» viņi arī mēģināja vilkt līdzi.
Sabiedrībā nedaudz apčalota disonanse sanāca 4. jūlijā – Ebreju tautas genocīda piemiņas dienā. Proti, visa valsts sēru karogos, bet svētki turpinās, turklāt tieši todien uzstājās nacionālo minoritāšu kolektīvi. Neviens jau pret to skaļi neiebilda. Tomēr diezgan skaidrs, ka septiņas oficiāli valstī noteiktās piemiņas dienas ar to traģiskajiem atgādinājumiem ir pārāk daudz. Tās liecina arī, ka sašķeltības sabiedrībā vēl ir pārpārēm.
Svētku gājienā Rīgas dejotāju koristu rindās, šķiet, vairāk nekā iepriekšējās reizēs tika nesti vai ratiņos stumti bērni. Starp tālāk braukušajiem sēļiem ar mazbērniem pie rokas, pieņemot sveicienus, gāja arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, kura senči nāk no Viesītes puses. Manuprāt, šis viedais latvietis, ko liela tautas daļa vēlējās redzēt par valsts prezidentu, ar šo gājienu izteica, ka Dziesmu un Deju svētkos mums jāgodina savas saknes, kā arī jāstiprina cerības par nākamību. ◆
