Kas var izsvērt cilvēcisko attiecību skaistumu, sirsnību, mīļumu, rūpes? Katrs cilvēks to saprot kaut mazliet atšķirīgi.
Kas var izsvērt cilvēcisko attiecību skaistumu, sirsnību, mīļumu, rūpes? Katrs cilvēks to saprot kaut mazliet atšķirīgi. Tomēr šajā laukā ir kāds zināmā mērā salīdzināms skaitlis, rādītājs, proti – kāzu gadskārtas. Pēc četrām dienām jelgavniekiem Pudencijai un Jāzepam Batņām apritēs septiņdesmitā kāzu jubileja.
Esmu dzirdējis par kāda pāra 75 gadu kāzu jubilejas svinēšanu deviņdesmitajos gados Kurzemes jūrmalā. Par dimanta pāriem savulaik esot rakstījis arī žurnāls “Atpūta”. Bet kurš patlaban Latvijā ir visilgāk laulībā dzīvojošais pāris? Ļoti iespējams, tie ir Pudencija un Jāzeps Batņas.
Kas ir svarīgākais, lai tik ilgi sadzīvotu kopā? Jubilāre saka: “Es ārkārtīgi mīlu bērnus. Viņu dēļ esmu gatava upurēties. Lai cik iet grūti un kādas ir nepatikšanas, pirmā doma man ir bijusi, ka bērnus vajag izskolot. Viņi taču nav vainīgi, ka pasaulē palaisti. Šodien daļa vecāku par atvasēm nemaz nedomā. Kā kaut kas nepatīk un nesapas, tā prom – katrs uz savu pusi.” Jāzeps, lūkojoties istabas logā piebilst: “Tagad spīd saulīte, vēlāk sabiezē mākoņi, kādreiz pat uznāk pērkons, bet tad mākoņi izklīst un atkal spīd saule.” Tā esot arī cilvēku attiecībās. Neliels “mākoņu sabiezējums” Pudencijai un Jāzepam sanācis nupat pirms “Ziņu” ierašanās. Sievai šķitis, ka par viņu kāzu jubileju nevajag publiski rakstīt un par fotografēšanos nevar būt ne runas. Jāzeps turpretī bija pielaidīgāks: lai taču raksta un bildē! Galu galā iznāca kompromiss – nospriedām, ka rakstam “Zemgales Ziņās” (ko Batņu ģimenē ikdienā lasa) ir jātop, bet bildei izmantosim agrāko uzņēmumu.
Nelielā sešdesmitajos gados Pārlielupē būvētā savrupmāja ir Jāzepa izkurināta, silta, no pagalma celiņiem novembra vidus plānā sniega kārtiņa rūpīgi notīrīta. “Labi mums ir gājis, ja tik tālu varējām tikt. Pašiem savs jumtiņš, sava rūmīte, neviens netraucē, mēs arī nevienam netraucējam. Pudencijai vecuma liksta – deformējušās kāju locītavas, un ārpus mājas viņa neiet. Taču ir cilvēki, kam klājas grūtāk,” saka Jāzeps, ko tuvinieki sauc par opīti. Viņam drīz būs deviņdesmit divi gadi, taču runa ir raita, doma skaidra. Tas pats arī omītei Pudencijai. Kaut kājas diez ko neklausa, viņa vēl aizvien ir mājas saimniece. Bērni, mazbērni, mazmazbērni katru svētdienu atnāk, vecākais dēls Jānis dzīvo pie vecākiem, bet citādi jubilāri vēl aizvien iztiek paši. Opis iet uz veikalu, brauc uz tirgu (patīkami, ka pilsētas autobusā biļete pēc astoņdesmit gadu vecuma nav jāpērk), strādā piemājas dārzā, omīte gatavo pusdienas, gludina veļu un veic citus mājas darbus. Taču sarunai, kas turpinājās gandrīz divas stundas, laiks atradās. Aiz loga spīdēja novembrī tik gaidītā pusdienas saulīte.
Mātei līdz Jelgavai par tālu
Kā tagad stāsta jubilāri, nekas jau sevišķs toreiz, 1937. gada 20. novembrī, neesot bijis. Divi latgaļu jaunieši, kas kā laukstrādnieki ieradušies peļņā Zemgalē, Jelgavas Bezvainīgās jaunavas Marijas katoļu katedrālē noslēdza savu laulību, pēc tam mielasts pie saimniekiem lauku mājās. No Pudencijas radiem bija atbraukusi tikai māsa. Māmuļai ceļš no Asūnes pagasta, kas atrodas vēl aiz Krāslavas, līdz Jelgavai tolaik bijis pārāk tāls. No kaimiņu pagastā dzimušā jaunā vīra puses ciemiņu bija vairāk. Taču Jāzeps skumji piebilst, ka uzaudzis kā bārabērns. 1918. gada gripas pandēmijā nomira māte, un tūlīt pēc tam ar sirdstrieku aizsaulē aizgāja tēvs. Bez īstiem saimniekiem palika iekoptās lauku mājas un bez vecākiem – pieci dēli un meita. Jāzepam tolaik bija divarpus gadu, vecākajam brālim – sešpadsmit, māsai – trīspadsmit, bet jaunākajam brālītim, kurš šo grūto laiku nepārdzīvoja, – seši mēneši. “Bērnībā esmu dzīvojis tikai pa svešām rokām. Skolu man neiedeva, bet darba mīlestību gan,” saka Jāzeps. No sešu gadu vecuma gājis ganos. “Lielais zostēviņš tad vairāk ganīja mani nekā es viņu,” ar smaidu jubilārs stāsta par savām pirmajām bērnības atmiņām.
Draudzība pārtop mīlestībā
Uz sezonas darbiem Zemgalē Salgales pagastā Jāzeps pirmo reizi ieradās kā ganu puika. 1935. gada vasarā viņš jau strādāja par puisi Jaunsvirlaukas pagasta Gaideļvidučos. Turpat blakus ap simts metru attālumā Gaideļšauvās kā meita bija nolīgta Pudencija, kas arī bija devusies peļņā uz Zemgali. “Tagad taču arī latvieši brauc peļņā prom no dzimtajām mājām, mēs ar” tā darījām,” saka Pudencija.
Pēc 1936. gada ražas novākšanas abi jaunieši aizbrauca atpakaļ uz Latgali. Savā dzimtajā pusē viņi nesatikās, katram savas rūpes. Taču nākamajā vasarā abi atgriezās vecajās darba vietās. Pudencija teic, ka Gaideļšauvās Ludis Šmits bijis labs saimnieks, tādēļ nebija jēgas meklēt citu vietu. Līdzīgās domās arī Jāzeps par Gaideļviduču saimnieku Jāni Bražģi. Viņš vēl min arī netālo Kulpju māju saimnieku Pakrēsli, kuram bijusi ratu darbnīca. Tur Jāzeps iemācījies galdnieka amatu, kas vēlāk dzīvē ļoti noderēja.
1937. gada vasarā abi jaunieši iedraudzējās ciešāk. “Tolaik uz laukiem bija daudz jaunu cilvēku. Mājās tika rīkotas balles,” stāsta Jāzeps. Drīz kļuva skaidrs, ka draudzība pārvēršas mīlestībā. Bet puisim jāiet armijā! Tas nekas – abi salaulājās pirms obligātā karadienesta. Jāzeps dienēja Jelgavas kājnieku pulkā.
Kara laika pārdzīvotais
Pēc pusotra gada, atgriezies no dienesta, Jāzeps turpat Jelgavā sāka strādāt uzņēmēja Būmaņa būvgaldniecībā. Abi īrēja vienistabas dzīvoklīti Dambja ielā, kur 1941. gada pavasarī parādījās trešais iemītnieks – pirmdzimtais dēls Jānis. Vācu laikā Jāzeps turpināja darbu būvgaldniecībā, kas izpildīja frontes pasūtījumus. Tādēļ jaunais tēvs netika iesaukts leģionā. Baigi piedzīvojumi jaunajai ģimenei bija 1944. gada vasarā. Tad viņi dzīvoja Vaļņu ielā pretī maizes ceptuvei. Kāda krievu aviobumba trāpīja pagalma vārtos. Māja sašķiebās, no gaisa spiediena plīstošo loga stiklu šķembas ievainoja koridorā uz rokām turētā dēliņa seju. Šķembas trāpīja pašiem vecākiem kājās. Jāzeps savu kājas mīkstumā nēsā vēl šobaltdien.
Redzēdams, ka, ienākot krieviem, no iesaukšanas armijā izvairīties neizdosies, 1944. gada 1. septembrī Jāzeps pats pieteicās dienestā. Kaujas kristības viņš piedzīvoja pie Bēnes un Auces, bet kara beigas – purvos pie Bārtas upes Liepājas rajonā. “Vienu dienu pēkšņi pamanījām, ka priekšniecība brauc pa lielceļu uz Liepāju. Otrā vai trešā dienā mums paziņoja, ka karš ir beidzies. Tad tik viegli palika ap sirdi,” atceras Jāzeps. Atradās arī negausīgi cilvēki, kas tūlīt skrēja uz vācu pozīcijām, lai dabūtu kādu mantu (vāciešiem apgāde bija labāka), taču tā vietā dabūja galu, uzduroties uz mīnas.
Tevi raksturo tavs darbs
Savā 70 gadu ilgajā ģimenes dzīvē Jāzeps un Pudencija šķirti dzīvojuši trīsarpus gadus – tā iznāk, saskaitot Latvijas un pēc tam padomju armijā nokalpoto laiku. Jāzeps ar prieku atceras brīdi, ka ar maršala Žukova rīkojumu citās armijas daļās dienējošie latvieši tika pārcelti uz Latviešu strēlnieku divīziju. Tā nu viņš karadienestā palika Rīgā, kur atkal strādāja par galdnieku. Citādi būtu jādodas līdzi savai iepriekšējai vienībai, kas tika pārcelta aiz Urāliem.
Pēc vīra atgriešanās no dienesta jaunā ģimene dzīvoja Vircavas, pēc tam Jaunsvirlaukas pagastā. Jāzeps kļuva par traktoristu. 1953. gadā piedzima jaunākais dēls Juris. Jāzepu kā cienījamu vīru aicināja stāties komunistiskajā partijā, bet viņš atteicās. “Politika nav tīra lieta. To, ko šodien slavē, rīt jau peļ. Galvenais vērtības kritērijs paliek darbs,” saka jubilārs.
1964. gada beigās ģimenei piešķīra apbūves gabalu Jelgavā. Ar savu uzņēmību Jāzeps panāca to, ka ģimene saņem rūpnieciski ražotu, tā saucamo saliekamo māju. Tā iznāca mazliet mazāka, nekā pašiem bija paredzēts būvēt. Toties jau nākamajā gadā ģimenei bija sava ligzdiņa. Par ātro projekta nomaiņu Jāzeps Batņa ir pateicīgs arhitektam Tālivaldim Pavāram, ko viņš pazina vēl kā Jaunsvirlaukas skolas direktoru.
Trīsdesmit trīs gadu Jāzeps nostrādāja par šoferi, visilgāk tieši par piena vedēju. Vasarā bija jāceļas no rīta pulksten trijos. Pēcpusdienās reisi uz Rīgu. Labi, ka mājas soli veica Pudencija. Kad bērni un mazbērni paaugās, viņa divpadsmit gadu nostrādāja Jelgavas slimnīcā.
Atmodas laikā Jāzeps un Pudencija nosvinēja Zelta kāzas. Dažus gadus vēlāk līdz ar pāreju no rubļiem uz latiem tika zaudēti ģimenes iekrājumi, bet nu tas pārdzīvots, spīd saule, un atkal ir labi.
