Vai jums nācies kādreiz ierasties uz skolas salidojumu, bet izrādās – esat no savas klases vienīgais?
Vai jums nācies kādreiz ierasties uz skolas salidojumu, bet izrādās – esat no savas klases vienīgais? Apkārt satikšanās laimē staro skolasbiedri, kam daudz kopīga pagātnē un liela interese par bijušo klasesbiedru tagadni. Tomēr tu esi viens – svešais starp savējiem. Lai cik ļoti gribētos dalīties atmiņās, kas vieno, kaut kas attur. Ko tur iet un jaukties, uzbāzties – viņiem pašiem ir labi, viņi tevi neaicina, bet, ja uzrunā, tad, visticamāk, aiz žēluma. Sabojāts vakars!
Līdzīgas izjūtas pārņēma, kad kopā ar vīru vīlušies atgriezāmies no kāda pasākuma. Tas arī bija domāts kā salidojums, bet šoreiz kursiem, kurus visi, izņemot mūs, jau bija beiguši. Ieradās apmēram 50 cilvēku un kā skudras satecēja savos bariņos, čalodami, tērzēdami un smiedamies, bet mēs divi vien… Skatījāmies bildes, mulsi raudzījāmies apkārt, it kā mēģinājām parunāt, bet nekā – svešie starp savējiem. Organizatori gan cerēja, ka sarūpētais cienasta galds, mūzika un neformāla atmosfēra palīdzēs iepazīties, dalīties pieredzē, kā apgūtais likts lietā, un nākotnē sabīdīt kopīgus piedzīvojumus.
Kas pie tā vainīgs? Vai apstākļu sakritība, organizatoru neizdarība, paša kautrais raksturs vai letiņu vēsā mentalitāte, kas spiež nolīst maliņā, ar aizdomām raudzīties uz otru un nesākt sarunu pirmajam? Dažkārt zosādu uzdzen klusējošais vēsums, kas dveš telpā, kur sanākuši savstarpēji nepazīstami ļaudis darīt kādu kopēju lietu. Paies samērā ilgs laiks, līdz ledus kusīs.
Nebūtu vērts par to visu runāt, ja negadītos piedzīvot kaut ko pilnīgi pretēju, diemžēl ne Latvijā un ne ar latviešiem. Atzīšos, kad viena pati no savas valsts pirmo reizi devos uz nelielu starptautisku semināru Briselē, biju noskaņojusies uz vēsumu, iekšējiem vērojumiem un pie sevis paturētiem secinājumiem. Īpaši dīvaini kļuva, kad iepazīšanās vakarā bikli iesoļoju zālē, kur ļaudis pie galdiņiem ar vīna glāzi rokās smējās un uzvedās kā seni paziņas. “Nu tā, vēl labāk – viņi ir pazīstami,” vīlusies nodomāju un nolēmu uzkavēties telpā tikai īsu brīdi. Tomēr vakars stipri ieilga un beidzās ar to, ka kopā ar jauniegūtu paziņu no Igaunijas devāmies aplūkot naksnīgo pilsētu. Semināra dalībnieki, kuri tomēr nebija pazīstami, izrādījās ekstra draudzīgi – nāca klāt, iepazinās, apjautājās, jokoja. Katrs jaunpienācējs tika uzņemts kā sen gaidīts viesis, kuram ir daudz ko teikt. Šāda atmosfēra atbruņo, bagātina un ceļ. Bet man bija kauns, ka latviskais vēsums iepriekš lika domāt tik muļķīgi!
