Tiesības streikot Rietumeiropas valstīs tiek uzskatītas par fundamentālām tiesībām. Eiropas sociālajā hartā noteikts, ka strādniekiem un nodarbinātajiem interešu konflikta gadījumā ir tiesības rīkot kopīgas akcijas, ieskaitot streikus.
Tiesības streikot Rietumeiropas valstīs tiek uzskatītas par fundamentālām tiesībām. Eiropas sociālajā hartā noteikts, ka strādniekiem un nodarbinātajiem interešu konflikta gadījumā ir tiesības rīkot kopīgas akcijas, ieskaitot streikus. Šādas tiesības bez jebkādiem ierobežojumiem ir noteiktas Portugāles konstitūcijā un Itālijas, Francijas un Zviedrijas likumos. Grieķijā, Kiprā, Spānijā un Turcijā tiesībām streikot ir noteikti dažādi ierobežojumi. Daudzās valstīs, piemēram, Vācijā un Zviedrijā, likumdošana atzīst tikai arodbiedrību organizētus streikus. Profesors Henrijs G.Shermerss no Leidenes Universitātes norāda, ka «skaidru legālu vai faktisku aizliegumu streikot nevar atrast nevienā demokrātiskā valstī».
Brīvā preču kustība ir viena no kopējās Eiropas pamatvērtībām. Šo kustību garantē vairāki līgumi, kas no ES dalībvalstīm pieprasa nodrošināt likuma izpildi. Taču praksē zemnieki un autopārvadātāji ir šā likuma lielākais bieds. Protestējot pret degvielas augstajām cenām (kaimiņvalsts subsidētajiem tomātiem, darba stundu direktīvu, zemajām algām utt.), zemnieki un šoferi rīko dažādus protestus. To vidū iecienīts cīņas līdzeklis ir ceļu bloķēšana, kas pārējiem satiksmes dalībniekiem rada neiedomājamas neērtības.
Kad septembrī smago auto šoferi bloķēja Briseles lielākos transporta mezglus, pilsēta bija paralizēta. «Brisele ir mirusi,» sarunā atzina kāds policists, kas centās mašīnu straumi novirzīt uz mazajām ielām. Lai noprastu notiekošā apmērus, iedomājieties, ka Rīgā 24 stundas diennaktī būtu slēgts Vanšu un Salu tilts, Brīvības un Pērnavas ielas krustojums un Centrālās dzelzceļa stacijas laukums. Valdības stāvokli apgrūtinātu ceļa «Via Baltica» un Daugavpils šosejas blokādes. Pēc Beļģijā redzētā es varētu iedomāties haosu, kas valdītu pilsētā. Beļģijā tika lēsts, ka viena protestu diena valsts ekonomikai izmaksāja miljardu Beļģijas franku jeb apmēram 150 miljonus latu.
Demokrātija nav visatļautība, teiks lasītāji. Ko darīt kompānijām, kas bloķēto ceļu dēļ nav laikus piegādājušas pasūtījumu? Pat pasaulslavenas rokgrupas ir bijušas spiestas atcelt koncertus, jo aparatūra palikusi sastrēgumos kaut kur Francijas ziemeļos. Arī Latvijas Autopārvadātāju asociācija nesen paziņoja, ka zemnieku ceļu bloķēšana nodarīja zaudējumus, kas pārsniedza 10 tūkstošu latu robežu. Tādēļ ir noderīgi uzzināt, kā šādas problēmas risina ES valstīs.
Pirms trīs gadiem Eiropas Tiesa Luksemburgā noteica, ka ES dalībvalstīm brīvās preču kustības nodrošināšanai ne tikai jāatturas no šķēršļu izraisīšanas, bet no tām tiek pieprasīts arī spert nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu šo kustību un vajadzības gadījumā tās vērstos pret šķēršļiem. Pirms diviem gadiem ES pieņēma noteikumus, kas uzliek šo pienākumu. Tajos noteikts, ka dalībvalstij nekavējoties par notikušo jāinformē Eiropas Komisija, kas savukārt informē pārējās valstis. Noteikumi nr. 2679/98 arī nosaka, ka nepieciešamie soļi ir dalībvalsts ziņā. To vidū ir alternatīvu ceļu izmantošana, sabiedrības informēšana par šo ceļu izmantošanu. Piemēram, Spānijā, kur nesen šoferi bloķēja robežu ar Franciju, valdība informēja Briseli par to, ka autokolonnas pie robežpunktiem pavada drošības spēki.
Eiropas Komisijas pārstāvis atzīst, ka līdzekļu izvēle brīvas preču kustības nodrošināšanai ir dalībvalsts ziņā, bet šajā jautājumā nav nekādu saistību. Ja kāda transporta firma vai zemnieku saimniecība blokāžu dēļ ir cietusi zaudējumus, tā var vērsties tiesā savā valstī un pieprasīt segt zaudējumus. Šādu prasību var pamatot ar ES likumdošanu, kas ir saistoša savienības dalībvalstīs.
Šādos gadījumos jāpierāda, ka ir nodarīti materiālie zaudējumi un ka nebija iespējams izvairīties no blokādēm. Ja satiksme bijusi nodrošināta pa alternatīviem ceļiem un iedzīvotāji par to bijuši informēti, tiesā var būt grūtības pierādīt nodarītos zaudējumus. Ne Eiropas Komisija, ne Eiropas Tiesa Luksemburgā zaudējumus neatlīdzina. Eiropas Komisija pret dalībvalsti var tikai sākt izskatīt lietu, bet Eiropas Tiesa var pieņemt spriedumu par to, vai attiecīgā valsts ir pārkāpusi ES likumdošanu. Pat ja dalībvalsts tiek atzīta par vainīgu likuma pārkāpšanā, šāds fakts nedod tiesības kravu pārvadātājiem no ES pieprasīt kompensācijas.
«Degvielas nemieru» dēļ Eiropas Komisijai septembrī vajadzēja pieprasīt paskaidrojumus no vismaz sešām ES dalībvalstīm – no Francijas, Zviedrijas, Grieķijas, Beļģijas, Spānijas un Nīderlandes.
