Septiņdesmito gadu beigās Jelgavas 6. autokombinātam pasniedza ceļojošo sarkano karogu. Bija pārstāvji no Satiksmes ministrijas, partijas komitejas, izpildkomitejas. Zālē ap 400 cilvēku.
Septiņdesmito gadu beigās Jelgavas 6. autokombinātam pasniedza ceļojošo sarkano karogu. Bija pārstāvji no Satiksmes ministrijas, partijas komitejas, izpildkomitejas. Zālē ap 400 cilvēku. Vajadzēja atskaņot Latvijas himnu. Savā kabinetā pirms tam pārbaudīju magnetofonu ar himnas ierakstu. Aiznesu to uz muzikantu telpu pie skatuves. No šīs istabiņas pa mazu lodziņu redzēju tikai prezidija galdu un tur sēdošo kājas uz skatuves dēļiem. Himnu atskaņojot, ieraksts pārtrūka, jo kontakts labi nedarbojās. Pēc vēlākā atstāsta – visi apsēdušies, bet es atkal ieštepselēju kontaktā, un visi cēlušies kājās, tad ieraksts atkal pārtrūka, un visi apsēdušies. Pa lodziņu redzēju, ka uz manu pusi virzās platas bikses, tādas bija kadru daļas priekšniekam, un par viņu stāstīja šausmu lietas, kas kara laikā bijis. Tad es no bailēm jau turpināju atsakņot un ar roku pieturēju kontaktu ar vadu. Zālē visiem nākuši smiekli, kā prezidijā esošie sēdušies un lēkuši kājās. Baidījos iziet. Pie manis ieskrēja vadība un kliedza, ka par to uz Sibīriju var aizsūtīt. Es gan aizstāvējos, teicu – neesmu elektriķis un nezināju, ka muzikantu istabā kontakts nedarbojas.
Par spīti daudziem interesantiem atgadījumiem, esmu bijusi arī apbalvota kā labākā pilsētas kultūras darba organizatore, vissavienības sarkano stūrīšu darba skatē iegūta trešā vieta, un uz Sibīriju netiku aizsūtīta. Bet šoferi vēl pēc vairākiem gadiem smējās par šo atgadījumu.