Lai piedod cienījamā tiesa un likumdevēji, bet tas, kas notiek viņu «anštaltē», cilvēkam, no malas raugoties, dažbrīd ir neizprotami.
Lai piedod cienījamā tiesa un likumdevēji, bet tas, kas notiek viņu “anštaltē”, cilvēkam, no malas raugoties, dažbrīd ir neizprotami. Šķiet, ka pēc aizvakardienas sprieduma, kad Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa iepriekš jau trīs reizes tiesātajam Ivanam Ignatjukam krimināllietā par kaķa nogalināšanu piesprieda reālu brīvības atņemšanu uz gadu un deviņiem mēnešiem, būtu vajadzīgs daudz plašāks skaidrojums par nolēmuma motivāciju. Protams, ikvienas Dieva radības dzīvība ir svēta. Tas attiecas kā uz cilvēku, tā dzīvnieku. Tāpēc jau slepkavība ne vien no morāles, bet arī no nodarījuma smaguma viedokļa ir viens no smagāk sodāmajiem noziegumiem. Tikpat nepārprotami ir tas, ka tiesas attieksme pret vairākas reizes tiesātām personām arī būs īpaša. Ja cilvēks vienreiz ir pārkāpis likumu, pastāv iespēja, ka nākamreiz viņam to izdarīt būs “vieglāk”. Acīmredzot, vadoties no apsvēruma, ka tagad par kaķa slepkavību notiesātajam ir jau iepriekš piespriestais nosacītais sods par huligānismu, tiesa šoreiz nolēma piemērot reālu brīvības atņemšanu. Turklāt veids, kādā nelaimīgais dzīvnieks nogalēts, tiesnešuprāt, acīmredzot ir uzskatāms arī par pietiekami nežēlīgu, lai vainīgo sodītu ar konkrētu soda mēru.
Viss tā kā būtu skaidrs – noziegums un tam sekojošais sods. Taču paliek daži sabiedrībai neatbildēti un joprojām neskaidri jautājumi. Taisnība, ka par likuma pārkāpumu vainīgajam ir jāsaņem likumdošanā paredzēts adekvāts sods. Runa ir vienīgi par tā samērību vai nesamērību kopumā. Sabiedrība ir neizpratnē, kāpēc par kukuļa došanu ļoti lielos apmēros tiesātais saņem nosacītu brīvības atņemšanu. Kāpēc pieķertais narkotiku tirgonis pēc brīža jau soļo uz brīvām kājām. Kāpēc dzērājs pie stūres, izraisījis avāriju ar bojāgājušiem, paliek uz brīvām kājām. Un tā joprojām. Tajā pašā laikā par kaķa nogalēšanu (ļoti nežēlīgu nogalināšanu) tā pati sabiedrība neizpratnē rausta plecus. Visdrīzāk tā ir pārsteigta par soda nesamērību ar priekšstatu par nozieguma “gradāciju”.
Gana daudz jau gadiem ilgi spriests par Latvijas tieslietu sistēmu. Gan no augstām tribīnēm, gan vienkārši paziņu starpā, virtuvē dzerot tēju. Par runām paši tiesneši bieži vien ir apvainojušies līdz sirds dziļumiem. Bet tikpat labi apvainota var justies sabiedrība, uzskatot, ka tiesnešu korpuss ļāvies korumpēšanās kārdinājumam. Ņemot vērā šos apstākļus, ir pienācis laiks pēc būtības lauzt abpusējo apvainojumu tradīciju. No vienas puses, sabiedrībai jāsāk korekti jautāt tiesnešu korpusam gan par viņu problēmām, gan par to, kāpēc viena vai otra plašāk izskanējušā tiesas procesa rezultāts ir bijis tieši tāds un ne citāds. Savukārt tiesnešiem nevajadzētu visus, kas nerunā perfektos juridiskos jēdzienos un terminos, uzlūkot kā lajus, kas par visām varītēm mēģina ielīst ne tajā plauktiņā. Galu galā (nedod Dievs) katrs savu reizi var nonākt saskarsmē ar tieslietu sistēmu, un ir labi, ka tagad tiesneši uz šiem jautājumiem vismaz mēģina atbildēt. Tikai tā ir par maz. Un nekāda abpusēja apsaukāšanās neuzticības sienu nenoārdīs. Ar internetā iekārtotu vienu tiesām veltītu portālu tomēr šķiet par maz, lai, runājot tieslietu ministres vārdiem, “tiesu portāls (..) varētu būt solis ceļā uz saprašanos un stimuls arī tiesnešiem rakstīt saprotamus un kvalitatīvus spriedumus gan jēgas, gan latviešu valodas ziņā”.
