No 5. līdz 9. martam šo rindu autoram bija iespēja piedalīties braucienā pa Transilvāniju, vienu no Rumānijas lielajiem novadiem.
No 5. līdz 9. martam šo rindu autoram bija iespēja piedalīties braucienā pa Transilvāniju, vienu no Rumānijas lielajiem novadiem. No Rīgas izlidojām četratā – Jaunsvirlaukas pagasta Padomes un rajona Padomes priekšsēdētāja Inta Savicka, Jaunsvirlaukas pagasta Attīstības nodaļas vadītājs Andris Geidāns, kolēģe žurnāliste Kristīne Langenfelde un es. Galapunktā Hermanštatē jeb, kā rumāņi sauc, Sibiu pilsētā mūs sagaidīja Joahims Zīgerists. Viņš bija šā ceļojuma iniciators un arī sponsors. Tā ideja bija apskatīties, kā šim reģionam izdevies piesaistīt diezgan ievērojamas ārzemju investīcijas, un pie reizes apdomāt, kā tas būtu iespējams mūsu novadā, jo īpaši Jaunsvirlaukas pagastā.
“Ziņu” lasītāju interneta aptaujā “Ar ko jums saistās Joahims Zīgerists?” atklājās, ka 40 procentiem lasītāju šis vīrs atmiņā saglabājies ar banāniem un Saeimas vēlēšanām, 33 procenti viņu vērtē kā valsts svētku salūtu tēvu Latvijā. Jāatzīst, ka Zīgerists kā politiķis savā senču zemē vēlētājiem palika īsti nesaprasts. Taču ar to viņa darbošanās Latvijā nav beigusies. Zīgeristu ciena un slavē Jaunsvirlaukas pagastā, Jelgavas bērnu patversmē, novada politiski represēto apvienībā “Staburadze” un daudzviet citur, kur viņš veic labdarību bez kādas politiskās varaskāres. Zīgerists ir vācietis, un tādēļ nav brīnums, ka mūsu brauciens uz Rumāniju, precīzāk, pa Transilvāniju, bija ar pamatīgu vācu uzsvaru. Proti, šajā Rumānijas novadā, kas līdz Pirmajam pasaules karam ietilpa Austroungārijas sastāvā, vācieši vēl joprojām ir jūtama etniska minoritāte. Kaut vācieši Sibiu jeb Hermanštates pilsētā un rajonā veido tikai pusotru procentu no kopējā iedzīvotāju skaita, vairākās pašvaldībās viņi ieguvuši varu, un tas nācis par labu. Staigājot pa Hermanštati, neviļus radās fantastiska sajūta, ka es atrodos vēl nenopostītajā 30. gadu Jelgavā jeb Mītavā, kur juta vācu arhitektūras līnijas un pirms repatriācijas arī dzīvoja ievērojama vācu minoritāte.
Četri apprecējās ar latvietēm
Līdz šim pats spilgtākais iespaids par Rumāniju nāca no pirmklasnieka bērnības. Kādu dienu mūsu klasē ienāca varbūt pāris gadu vecāka droša rumāņu meitene vārdā Adriāna. Viņa dziedāja savu tautasdziesmu. Tā balss palikusi atmiņā. Adriāna izrādījās mūsu klasesbiedrenes Lijas māsīca un skolotājas Vilimas māsas Aijas meita. Skolotājai, mūsdienu valodā runājot, izdevās ļoti jauks projektiņš kaut mazliet pavērt to dzelzs priekškaru, kas ar grūti pārvarāmām dzeloņdrātīm un robežstabiem Latviju atdalīja no lielākās daļas Eiropas valstu. Kur tagad ir Adriāna? Skolotāja stāsta, ka ieprecējusies Itālijā. Tas viņai nav diez ko tālu no tēva mājām, bet no senču zemes mazliet vairāk gan.
Adriānas māte Aija ar vīru Georgu iepazinās Rīgā, kur viņš sešdesmito gadu sākumā bija atsūtīts studēt jūrniecību. Turklāt vēl trīs no Rumānijas atbraukušie kursabiedri esot apprecējušies ar latvietēm. Jāatzīst, ka mums pret rumāņiem ir savas simpātijas.
Veiksmīgi sagadījās, ka marta sākumā Rīgā, Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, tika atklāta grāmatu izstāde “Latvija – Rumānija: vakar, šodien, rīt”. Tas palīdzēja sagatavoties un noskaņoties ceļam. Atklājās, ka vienai no mūsu latviskākajām aktrisēm Lidijai Freimanei (1920 – 1992), kas tēlojusi gan Ošu Annu Andreja Upīša “Zaļajā zemē”, gan Kristīni Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”, gan Anitu Viļa Lāča “Zvejnieka dēlā”, māte ir rumāniete un arī aktrise dzimusi Rumānijā, kur Pirmā pasaules kara zaldāta gaitās bija aizceļojis viņas tēvs Eduards Freimanis. Rumānijā cīnījies arī mūsu nacionālais varonis Oskars Kalpaks. Runājot par Rumānijas un Latvijas valstiskumu, arī ir zināmas paralēles. 1918. gada 1. decembrī (tātad nepilnas divas nedēļas pēc Latvijas valsts dibināšanas akta) Rumānijas Nacionālā asambleja pabeidza savas karalistes apvienošanu. Pirmo reizi vēsturē vienā valstī tika apvienota gan Besarābija, gan Bukovina, gan Transilvānija, kas pārsvarā ir rumāņu apdzīvotas zemes. Jāpiebilst, ka Bukovinas rumāņi tāpat kā latvieši diemžēl zina arī to, kas ir okupācija un 1941. gada 14. jūnijs.
No nesenākās vēstures jāatgādina, ka, salīdzinot ar citām Viduseiropas valstīm, tautas atmoda Rumānijā iesākās vēlāk – 1989. gada 15. decembrī ar reliģiskiem nemieriem Timišoārā, un tajos tika zaudēts vairāk nekā tūkstotis dzīvību. Ar slepenpolicijas palīdzību, nežēlību diktators Nikolaje Čaušesku prata noturēties pie varas vairāk nekā trīsdesmit gadu. Jāpiebilst, ka pēc iedzīvotāju skaita Rumānija ar 22 miljoniem Eiropā ir nākamā aiz Polijas. 2007. gada 1. janvāris ir paredzētais termiņš tās uzņemšanai Eiropas Savienībā.
Panorāma kopā ar čemodāniem
No Rīgas līdz Rumānijai tieši aizlidot vismaz pagaidām nevar. Turpceļš visas dienas garumā mums bija paredzēts caur Prāgu, atpakaļceļš – ar vēl lielāku loku – caur Kopenhāgenu. Droši vien ar automašīnu ceļošana līdz Rumānijas vidienei, kur atrodas Transsilvānija, neiznāktu krietni ilgāka.
Visilgāk gaidīt – gandrīz astoņas stundas – mums iznāca Bukarestes lidostā. Turpat blakus draudzīgas valsts galvaspilsēta, silts svētdienas pusdienlaiks – daži rumāņi staigā kreklos. Domājām, nodosim mantas glabātavā un izlaidīsim vienu riņķi pa Bukarestes vēsturiskajām vietām. Ne tik viegli. Izrādījās, ka bagāžas glabātuves lidostā nemaz nav. Līdzjūtīgi brīnījās arī rumāņi. Beidzot kopā ar taksometra šoferi Mihaju izlēmām tā – apbrauksim Bukaresti, neatstājot somas un koferus glabātavā, tās sastūķējām taksometra bagāžniekā. Divu stundu ekskursijas cena – visiem kopā 50 eiro, nelikās pārāk augsta. Taču Mihajam tas šķita pieklājīgi samaksāts, jo, kā viņš stāstīja, Bukarestē strādājošie saņem vidēji 200 – 300 eiro mēnesī. Benzīna litrs tur maksāja apmēram vienu eiro.
Braucot pa autostrādi, kas veda uz pilsētas centru, tūlīt varēja manīt, ka visapkārt būvējas. Lielveikali, iespējams, arī rūpniecības objekti. Privātmājas gan ne.
Pirmā pietura mums bija pie Preses nama, kur vēl aizvien izvietojoties visas lielākās Rumānijas laikrakstu redakcijas. Grandioza piecdesmito sešdesmito gadu būve, izskatās kā kopā saliktas divas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes. Preses nama priekšplānā postaments, uz tā veco spalvas brāļu iedvesmai stāvējis Ļeņins. Var just, ka preses brīvības ideāliem viņš nav noskaņojis. Tādēļ mazliet savādi iedomāties, kā šādā ēkā žurnālisti var darboties demokrātijas apstākļos. Rīgā no kolektīvā Preses nama pazīstamākās Latvijas avīzes un žurnāli jau aizgājuši.
Tālāk braucot, no ārpuses apskatījām Zemnieku muzeju (Rumānijā puse iedzīvotāju ir laucinieki), vēl aizvien ložu pēdām izroboto Revolūcijas laukumu, kur Senāta ēkā pēdējo patvērumu bija atradis diktatoru Čaušesku pāris, kas bez tiesas tika nogalināts. Visbeidzot nonācām pie rumāņu pareizticīgo baznīcas citadeles. Nāca cilvēki, skanēja lūgšanas. Apskatījām arī parlamenta ēku, bijušo diktatoru Čaušesku pili, kas, pēc taksista vārdiem, esot otra lielākā ēka pasaulē aiz Pentagona Vašingtonā. Šā fakta precizitāti diemžēl apstiprināt nevaru. Taču, vērojot astoņdesmitajos gados uzbūvēto monstru, izjūtas bija skumjas. Kā pieci Bukarestes preses nami. Turklāt diktatūras laikā plašā pils apkārtnē nebija atļauta ne gājēju pārvietošanās, ne autosatiksme.
Visbeidzot atceļā uz lidostu piebraucām pie kāda savrupmāju rajona, ko tulkojumā varētu dēvēt par Rezidentu placi. “Šeit dzīvo mūsu jaunā, korumpētā vara,” Mihajs teica ar jūtamu smeldzi. Katra māja ap miljonu eiro vērta, apkārt sienas. Turpat tālāk aiz barjerota sargposteņa skola, kur bērnu izglītošana notiekot angļu valodā un mācību maksa esot 20 tūkstoši dolāru gadā. Nevar jau ticēt visam, ko stāsta taksometra šoferis, taču šķita, ka viņš ir patiess. Vismaz tādi bija viņa priekšstati par savas valsts eliti. Te gan der pajautāt, vai netiek uzdzīvots uz iedzīvotāju nabadzības rēķina. Bet no nabadzīgas valsts darbiniekiem kā Rumānijā, tā Latvijā tomēr tiek gaidīts kas cits.
Turpmāk vēl
