Sabiedriskās organizācijas «Lauku sieviete pret vardarbību» vadītāja Astrīda Kroģere nu jau pusgadu vada patversmi sievietēm un sievietēm ar bērniem, kas cietušas no vardarbības.
Sabiedriskās organizācijas «Lauku sieviete pret vardarbību» vadītāja Astrīda Kroģere nu jau pusgadu vada patversmi sievietēm un sievietēm ar bērniem, kas cietušas no vardarbības.
Šajā laikā patversmes pakalpojumus izmantojušas septiņas sievietes. «Ziņās» tika organizēta telefonakcija, kurā no vardarbības cietušajām bija iespēja darīt zināmu savu likteni Astrīdai Kroģere, un pēc tam viņa piedāvāja variantus, kā šīm sievietēm palīdzēt.
Kādas sievietes šā pusgada laikā ir dzīvojušas patversmē?
Pavisam bijušas septiņas sievietes, no kurām viena – rīdziniece, bet pārējās – Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotājas. Kāda iemītniece, piemēram, dzīvo kopā ar dēlu, kas jau 18 gadu regulāri lieto alkoholu. Pirmajās dzeršanas tūres dienās viņš savu māti sita. Viņai nekas cits neatlika, kā bēgt no mājām. Šad tad viņa patvērumu meklēja pie draudzenēm, bet, cik tad ilgi tā var turpināties. Viņa esot pat izstaigājusi dažādas instances, bet palīdzību nav saņēmusi, – dēlam neviens neko nevarot izdarīt. Savukārt citu sievieti gan psiholoģiski, gan vardarbīgi ietekmē vīrs. Viņiem ir kopīgs bizness. Darbā vīrs sievu regulāri tiranizē un pazemo, bet mājās vēl arī sit. Mūsu iemītnieču likteņi ir dažādi, un katrai ir vajadzīga atšķirīga palīdzība.
Kādu palīdzību viņām piedāvājat?
Līdztekus iespējai dzīvot patversmē, saņemt uzturu un mājīgas telpas, sievietēm tiek piedāvāta arī psihologa, jurista un sociālā darbinieka palīdzība. Psihologs mēģina palīdzēt morāli, jurists vajadzības gadījumā var nokārtot attiecīgas formalitātes, lai sievietei vairs nebūtu jāatgriežas pie vīra, bet sociālais darbinieks strādā kopā ar pašvaldības sociālo darbinieku un arī pēc tam, kad mūsu iemītniece jau atgriezusies mājās, mēģina gādāt, lai viņas dzīve uzlabojas.
Cik ilgi pie jums var uzturēties?
Tā nav pastāvīga mājvieta – sievietes patversmē var palikt līdz vienam mēnesim. Šajā laikā esam centušies viņām maksimāli palīdzēt, un tad jau pašām ir jāizšķiras, uz kuru pusi iet. Neviens viņu vietā lēmumu nepieņems – patversme vienkārši ir krustceles, kurās apstājies, padomā un izvēlies, ko darīt tālāk. Nav jau noslēpums, ka neskaitāmas sievietes ik dienu pacieš vīru vardarbību – gan fizisku, gan morālu –, bet šīs likstas nevēlas iznest ārpus mājas. Bieži tas saistīts ar to, ka viņas ir atkarīgas no vīra – viņš ir vienīgais ģimenes apgādnieks. Ko tad lai dara? Dažām sievietēm, kas mums ir zvanījušas un lūgušas palīdzību, ir dažādi šķēršļi, kas liedz viņām atrast laiku, lai padzīvotu patversmē. Piemēram, viņas ir lauku iedzīvotājas un mājās ir lopiņi, zeme – kas to visu apkops, kamēr viņas dzīvos patversmē? Bija šāds gadījums – vecmāmiņa audzina savu mazdēlu, māte nezin kur pazudusi, bet viņas dēls un mazbērna tēvs regulāri lieto alkoholu un fiziski iespaido savu māti un dēlu. Aicināju viņus pie sevis, bet vecmāmiņai mājās saimniecība. Problēmas ir dažādas, bet mēs tās cenšamies risināt.
Ko sievietei izmaksā uzturēšanās pie jums?
Patlaban vēl dzīvojam no Sorosa fonda Latvija piešķirtā finansējuma, un tā noteikti būs līdz gada beigām. Taču jau tagad esmu sākusi sarunas ar pašvaldībām, lai lūgtu viņu atbalstu. Pieņemams variants būtu, ja pašvaldība segtu savas iedzīvotājas uzturēšanos patversmē. Protams, es neizslēdzu variantu, ka arī pati sieviete var norēķināties par uzturēšanos tajā. Piemēram, pavisam nesen kādas mūsu iemītnieces vīrs bija gatavs segt savas sievas uzturēšanos, jo vardarbīgi viņu iespaido, tāpēc pats maksā par sekām.
Kādi ir jūsu iemītnieču likteņi pēc tam, kad viņas patversmi pamet?
Dažas atgriežas mājās, bet dažas meklē citu dzīvesvietu. Katrs gadījums ir individuāls – kāda sieviete mēģina piedzīt no vīra uzturnaudu, bet cita atkal ir gatava mēģināt vēlreiz, piebilstot, ja neizdosies, viņa atgriezīsies pie mums. Arī es nevaru pateikt labāko variantu. It kā jau šķiet – kāda jēga lūgt palīdzību, ja pēc tam tu nonāc tajā pašā vidē. Tomēr manā praksē ir gadījumi, kad šādas situācijas beidzas ļoti veiksmīgi. Pirms vairākiem gadiem sievietei ar vairākiem bērniem bija vajadzīga palīdzība, jo vīrs lietoja alkoholu, sita gan sievu, gan bērnus. Tolaik nebija tādu iespēju. Mēs mēģinājām viņai palīdzēt sabiedriskā kārtā. Tagad varu teikt, ka šī sieviete jau vairākus gadus dzīvo tai pašā ģimenē un laulība ir ļoti laimīga. Vīrs ir mainījies, alkoholu vairs nelieto, un situāciju nevar salīdzināt – laimīgāku ģimeni grūti atrast.
Telefonakcijas laikā mūs sazvanīja septiņas sievietes. Kā jūs varat komentēt viņu stāstīto?
Pārsvarā zvani bija diezgan anonīmi. Sievietes baidījās telefoniski atklāt savas problēmas un vēlējās sarunāt personīgu tikšanos, bet, cik varēja noprast, problēmas tiešām bija samilzušas. Dažu vietā zvanīja draudzenes vai paziņas – viņas atklāja, ka šīs sievietes cieš un viņām ir vajadzīga palīdzība. Bieži šādos gadījumos apkārtējie pat nenojauš, ka darbā cītīgais vīrietis un apkārtējo mīlētais cilvēks ģimenē var būt īsts tirāns. Vairākām sievietēm bija nodarīts pāri morāli – piemēram, tagadējais vai bijušais vīrs nemaksā alimentus, bet viņai ir jāuztur ģimene ar vairākiem bērniem. Tas ir īsts izmisums! Šādam nolūkam mums ir jurists, kas var censties palīdzēt. Jāatzīst, ka sievietēm joprojām trūkst informācijas par mūsu organizāciju un viņas vēlējās arī noskaidrot, kā mēs varam palīdzēt, cik viņām tas maksā, vai tas ir anonīmi utt. Jācer, ka katrs gadījums, kad būsim spējuši kādai palīdzēt, mudinās citas vardarbībā cietušās sievietes vērsties pie mums.
Pēc publicētās ziņas «Sievietes nelabprāt stāsta par vardarbību» mēs saņēmām vairākas atsauksmes arī internetā.
Kāda jelgavniece raksta: «Labs darbs. Tādu patversmi Jelgavā vajag. Kad mani piekāva draugs (nosaukts arī vārds, uzvārds), es nezināju, kur iet, ko darīt, veselu mēnesi vajadzēja dzīvot ar viņu zem viena jumta. Izsaucu tikai policiju. Paldies tai par sapratni un inspektoram, kas mani patiesi aizstāvēja. Biju muļķe, tad vēl mīlēju un neierosināju lietu, vajadzēja, lai būtu mācība. Pacēla roku pret mani, pacels arī pret citu sievieti. Vainoju sevi, ka tā notika, vainoju par to, ka nepratu sevi aizstāvēt.»
Vēl kāds citāts: «Pats stulbākais, ka darbā mani vainoja par slimības lapu, jo pēc pārciestās vardarbības bija lauzts deguns. Es kļuvu par vaininieci, nevis par upuri. Tas vēl pastiprināja manu vainas izjūtu. Es biju vainīga, bet neviens nevainoja VIŅU, neviens!»
