Zemnieku saimniecības «Rudeņi» saimniece Jolanta Knope ir pārliecināta, ka dzīvē viņai ir laimējies.
Zemnieku saimniecības «Rudeņi» saimniece Jolanta Knope ir pārliecināta, ka dzīvē viņai ir laimējies. Gan ikdienas darbs, gan sabiedriskās darīšanas, gan ģimenes rūpes reizē ir viņas pienākums, aicinājums un vaļasprieks.
Ar sirsnīgu aizrautību Jolanta stāsta par sieviešu klubiņu veidošanos pagastos, par lauku sieviešu pašapziņas augšanu, par tikšanās prieku. Galu galā tieši Jolantas savulaik kopā saaicinātās lauku sievietes izveidoja klubiņu «Draudzenes», kas nu jau kļuvis par tādu kā rajona lauku sieviešu apvienošanās kodolu. «Iedomājieties, tādi klubiņi nu jau izveidoti astoņos pagastos!» no sirds priecājas Jolanta un stāsta, ka tikties ar sievietēm, runāties, kopā darboties ir viņas iekšējs aicinājums. «Tas ir mans sirdsdarbs,» viņa saka. «Jā, protams, tam paiet daudz laika, bet kaut ko taču es arī iegūstu. Laikam esmu enerģētiskais vampīrs – man cilvēkus vajag,» smej Jolanta un tūliņ pabrīnās, ka neviens par to neesot žēlojies, lai gan sabiedrībā viņa atrodas nepārtraukti.
Kad Jolanta atgriezusies no kārtējām darīšanām, kad pa mājām aizgājušas viņas draudzenes, ar mammu runāties grib nu jau pieaugušie Ieva un Toms, tīņa vecumu pāraugušais Rūdis un desmitgadīgais Arturs. «Man tik ļoti gribas un patīk ar viņiem būt kopā, mēs visi dikti draudzējamies,» saka Jolanta. «Ieva gaida bērniņu un ir taču kopā tik daudz lietu jānoskaidro. Un gribas viņus visus palutināt, samīļot. Ar vīru man ļoti patīk būt kopā. Vispār dzīvē man ir laimējies – visu laiku ir interesanti. Es arī mācos, daudz domāju par visu, kas notiek mums apkārt, lasu grāmatas, kas manu «es» palīdz salikt pa plauktiņiem («Anastasija» visiem jāizlasa!). Reiz kāda sieviete pārmetusi Jolantai, ka viņa Bībeli nav lasījusi. «Nu galīgi mani nolika,» teic Jolanta. «Bet es vēl neesmu tik gudra, lai to saprastu.»
Pa brīdim Jolanta atrod laiku arī sevis palutināšanai, un tad viņa aiziet pie frizieres, uz kosmētisko kabinetu. Bet tāda pamatīga fiziska un garīga sakopšanās būšot pirtiņā, ko pirmoreiz iekurt varēšot apmēram pēc mēneša. Grāmata par pirts noslēpumiem un tradīcijām esot jau sadabūta.
«Tā man dienas aizskrien, un nevaru nodalīt, kurš ir mans brīvais un kurš citiem atdotais laiks,» saka Jolanta, «tās visas ir manas dienas, ko piepilda mīlestība, interesanti un aizraujoši notikumi, darbi, darbiņi. Es nudien esmu dzīvē laimīga!»
Gaišums, kas tajā brīdī staro no Jolantas, vairāk par vārdiem liecina – tā arī ir.
