Tas laiks, kad grāmatu sortiments (kā arī viss pārējais) mūsu plauktos veidojās pēc principa «ko dos, to pirksim», paldies Dievam, ir pagājis.
Tas laiks, kad grāmatu sortiments (kā arī viss pārējais) mūsu plauktos veidojās pēc principa «ko dos, to pirksim», paldies Dievam, ir pagājis. Tagad pie mums, kā jau tirgus ekonomikas valstī pienākas, piedāvājums un pieprasījums ir savienojami jēdzieni (gluži ne vienmēr, bet uz to pusi jau iet).
Pārskatot veikalos grāmatu plauktus, ievēroju, ka nu jau par neiztrūkstošu lasāmvielu kļuvuši izdevumi par tēmu, kā nomedīt vīrieti un kā nomedīto paturēt. «Sievietes, kas mīl par daudz», «Kā uzveikt sāncenses», «Ja tavs mīļotais ir melis», «Kā sadziedēt salauztu sirdi», «Kā apprecēt īsto vīrieti» – tie ir tikai daži no grāmatu nosaukumiem, kas trāpīgi demonstrē sieviešu cīniņu par vīrieti sev blakus. Ieskatoties satura rādītājā, uzzinu, ka ir tāda seksuālā stratēģija, ka arī iemīlēties vīrietim ir jāpalīdz. Dīvaini šķiet, ka tamlīdzīgas lasāmvielas pretējā dzimuma pārstāvjiem nav. Pārskatu plauktus vēl un vēl, bet nekā. Jūtos apmulsusi.
Hm, vīrieši tik ļoti interesējas par attiecību kopšanu, ka gluži vienkārši visas grāmatas ir izpirkuši? Tā, protams, nav taisnība. Vai tas būtu izskaidrojams ar to, ka vīrieši grāmatu lasītāju vidū ir mazākumā? Tad būtu mazāks pieprasījums. Bet pieprasījuma acīmredzot nav vispār!
Aizdomājos, vai tad vienmēr latviešiem bijis pieņemts, ka sievietei par vīrieti jācīnās. Atmiņās atsaucu mūsu tautas klasiķu darbus. Nu, piemēram, Raiņa Antiņš, autoram ļoti pozitīvs tēls būdams, mūsdienu vīrieša acīs kļuvis par sinonīmu vārdam «stulbenis» vai vismaz «dīvainis». Bet kāpēc? Princesi gribēdams, trīs reizes stikla kalnā jājis un savu princesi dabūjis. Tātad latviešu zemniekpuisis par savu līgavu ir cīnījies. Jādomā, vai tikai mūsdienu vīrieša nevēlēšanās papūlēties, uzskatot, ka sievietes vieta sabiedrībā aprobežojas ar mājas pienākumu pildīšanu un ka viņai jābūt laimīgai jau ar vīrieša uzmanības apliecinājumiem vien, nav no svešiem aizgūts «tikums».
Noteikti vainojamas arī pašas sievietes, kas arvien mazāk aizdomājas par to, ka vīrietim mīlestība jānopelna. (Un viņi to it labi apzinās!) Pieminētās grāmatas veikalu plauktos, šķiet, runā pašas par sevi. Vai patiešām nav mīlēts par daudz, ja jau mīļotais ir melis, kura dēļ sirds ir tik salauzta? Bet varbūt patiesībā sieviešu lielā mīlestība ir pati «mīlestība» – kā parādība, kā sapnis?
