«Silta jauka istabiņa/Bērza malkas kurināta…» vai «Bez mīlestības dūmo krāsns…». No senseniem laikiem un dziļākajiem zemapziņas slāņiem latvietim ir zināms, ka siltums mājās nāk no uguns.
“Silta jauka istabiņa/Bērza malkas kurināta…” vai “Bez mīlestības dūmo krāsns…”. No senseniem laikiem un dziļākajiem zemapziņas slāņiem latvietim ir zināms, ka siltums mājās nāk no uguns. Pagājušajā nedēļā man bija iespēja pielikt roku apkures tīklu caurulēm, kurās siltums rodas bez šīs tradicionālās degšanas. Sajūta interesanta, vēl jo vairāk straujā degvielas cenu kāpuma dēļ.
Pēdējā laikā daudzviet presē parādījušies raksti par zemes un pat istabas siltuma otrreizēju izmantošanu apkurē. Kāds tur ir apkures princips? Apgrieztais ledusskapis. Tajā, kā zināms, tiek ievadīts dzesētājšķidrums, kas tad pazemina temperatūru biezpienam, sviestam vai desām. Kur paliek pārtikas produktu siltums? Redelēs, kas atrodas ledusskapja ārpusē. Ar siltumsūkni ir otrādi – tas atņem siltumu zemei vai dīķim, vai ventilācijas šahtā ievadītam istabas gaisam, un ar to “apkurina” māju. Tas taču ir skaidrs, ka Latvijā, tāpat kā Zviedrijā, ziemā zeme apmēram 1,2 metru dziļumā nesasalst. Arī divus metrus dziļā dīķī, ko klāj pusmetru biezs ledus, temperatūra pie grunts paliks apmēram plus četri grādi. Atliek ieguldīt zemē vai ūdenī zināma garuma vara cauruļu “čūsku” un vākt siltumu.
Pierīgā, Kuldīgā un arī Jelgavā
Vērsos četrās firmās, kas nodarbojas ar siltumsūkņu piegādi un montāžu. Trijās man apstiprināja, ka šajā darbības jomā tiešām manāmas aktivitātes, taču ne Jelgavas rajonā, ne pilsētā šādu objektu tām neesot. Lielā būvniecības “buma” centrs patlaban ir pārdesmit kilometru tuvāk Rīgai. Tomēr galu galā izdevās atrast dažas adreses arī mūsu pusē… Interesanti, ka pie jelgavniekiem modernie siltumsūkņi nākuši caur Kuldīgu, kur uzņēmējs Aldris Zalkovskis ar šo lietu aptvēris daļu agrākās Kurzemes un Zemgales hercogistes. A.Zalkovska sadarbības partneris ir neliels Latvijas uzņēmums, ko vada zviedrs Stefans Vestbergs, kas Latvijā dzīvo jau 13 gadu.
Pie viņa Rīgas birojā tad arī ierados piektdienas vakarā. Neliels, samērā vienkāršs divstāvu nams diezgan tuvu Rīgas centram. Pie durvīm jauna izlaiduma “SAAB” automašīna. Acīmredzot Vestbergs ir dzimtenes patriots – pērk Zviedrijā ražotu automobili. Kāpņu telpa tumša, tomēr ar ielas apgaismojumu pietiek, lai varētu secināt, ka atrasta īstā adrese un īstās durvis.
Mūsu sarunu uzņēmējs sāka ar atvainošanos, ka koridorā nav laikus nomainīta izdegusī spuldzīte. Istabas vidū kā vecs padomju ledusskapis dūca siltumsūknis, kas nodrošina visam ēkas otrajam stāvam (aptuveni 150 kvadrātmetriem) siltumu. Istabā viens pats Stefans – vīrs gados starp trīsdesmit un četrdesmit. Tūlīt ir skaidrs, ka šis birojs nepieder kādai ekonomiski varenai kompānijai. “Pie mums strādā astoņi darbinieki,” piebilda S.Vestbergs. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tur pie laipni piedāvātas kafijas nevarētu risināties nopietna saruna, kas interesētu daudzus.
Skolas kora dziedātājs
“Latvijā pirmo reizi ierados ar skolas kori 1987. gadā. Un man te tik ļoti iepatikās, ka deviņdesmito gadu sākumā pārcēlos uz šejieni,” mazliet gramatiski nepareizā, taču raitā latviešu valodā runā Stefans. Kas viņam patīk Latvijā? Cilvēku atklātība, sirsnīgums, dziesmu svētki. Latvijā viņš arī izveidoja ģimeni, piedzima bērni, tagad diemžēl Stefans ir šķirtenis. Latviešu valodu viņš īpaši nav mācījies. Lepojas ar to, ka bērni bez akcenta runā gan latviski, gan arī zviedriski. Kādreiz tik pievilcīgā atmodas laika sirsnība, romantisms, atklātība, viņaprāt, manāmi paplēnējuši. Ap privātmājām žogi, aiz kuriem rej nikni suņi, gadās, ka nevar mierīgi iet arī pa mežu, kur pēc skarba apsauciena atklājas, ka tā ir privāta teritorija. Tomēr Latvijā Stefans nolēma celt māju, un līdz ar šo domu pamazām tapa biznesa plāns par siltumsūkņu pārdošanu Baltijas jūras dienvidu krastā. Zviedrijā privātmāju būvēšanas “bums” sākās 70. gados, un kopš tā laika siltumsūkņi kļuvuši par parastu lietu apmēram 95 procentos no jaunbūvējamām mājām.
Nav jau tā, ka šīs siltumtehnikas ābeces gudrības atnākušas pie mums, tikai krītot dzelzs priekškaram un vienīgi no Zviedrijas. Septiņdesmitajos gados ar zemes siltuma izmantošanu apkurē Jelgavā eksperimentēja profesors Jānis Āboliņš. Vienīgi nav ziņu, ka tās iekārtas būtu saglabājušās līdz mūsu dienām. Kā atceras profesora dēls inženieris Valdis Āboliņš, tolaik vājā vieta bija elektriskie sūkņi. To padomju laika kvalitāte pievīla. Zviedriem sūkņi ir izcili. Kā apgalvo Stefans, šī siltumiekārtas “sirds” bez nopietniem remontiem strādājot 20 – 25 gadus.
Cik tas maksā?
Kādu brīdi mēs neko nerunājām par naudu. Skaidrs, ka siltumsūknis ir videi draudzīgāks par apkures veidiem, kur notiek reāla degšana. Bet vai šī progresīvā lieta ir pietiekami lēta ne tikai augstu labklājības līmeni sasniegušajiem zviedriem, bet arī latviešiem? Kā atzīst S.Vestbergs, vienu laiku siltumsūkņi Latvijā bijuši pat dārgāki nekā Zviedrijā. Taču firmu konkurence cenu “nositusi” apmēram līdz tagadējam zviedru līmenim. Rēķinot pēc pašreizējām cenām, 150 kvadrātmetru mājai siltumsūknis, kas savienots ar siltā ūdens boileru, izmaksātu piecus sešus tūkstošus latu. Ierīkojot tradicionālo apkuri ar malku, skaidu granulām, mazutu, izmaksas būtu vismaz uz pusi lētākas. Taču ieguldījumiem vajadzētu atmaksāties pēc apmēram astoņiem gadiem. Jāpaskaidro, ka siltumsūknis tāpat kā ledusskapis nestrādā gluži pats no sevis. Iekārtu darbībai ir nepieciešama elektrība. Taču tās vajag divas, trīs un modernākajiem siltumsūkņiem pat piecas reizes mazāk nekā tad, ja kāds vēlētos šo māju apsildīt “tīri” ar elektrību. Turklāt tā mūsdienās nav pats dārgākais kurināmais. Interesanti – Kalnciemā tiek pabeigta daudzdzīvokļu māja, kur katrā dzīvoklī ierīkota individuāla elektriskā apkure, kas pēc ilgākām pārdomām tika pieņemta kā vismaz tuvākajā laikā izdevīgākā.
Ko gaida latvieši?
Kāpēc tad latvieši tādi lēnīgi un neņem pretī zviedru siltumsūkņus?
Zviedru uzņēmējs min vairākus momentus. Pirmais – inerce, kas darbojas jebkurā sabiedrībā. Proti, ja vecā apkures sistēma strādā, tad nevajag neko mainīt. Otrais – latviešiem esot pieņemts, ka elektrība ir dārga. Ar Ķegumā saražoto strāvu mums sen vairs nepietiek, tādēļ gandrīz visiem mūsu tautiešiem esot gandrīz vai zemapziņā ierakstīts, ka šo mantu vajag taupīt. Bet siltumsūknis bez cenā augošās elektrības neiet! To, ka zviedru iekārta elektrību “ēd” salīdzinoši maz, latvietim lāgā nevarot iestāstīt.
Nupat S.Vestbergu satraukusi vēl viena nesaprotama lieta. Proti, latvieši grib uzlikt ekoloģisko nodokli ne tikai ledusskapjiem, bet arī siltumsūkņiem. Gan vienā, gan otrā iekārtā tiek izmantots freons. Taču siltumsūknis ar visām “pariktēm” sver piecas sešas reizes vairāk par ledusskapi. Ja par šiem ap 300 kilogramu smagajiem “dzelžiem” pērkot jāmaksā ekoloģiskais nodoklis divi lati kilogramā, tad tas, pēc Stefana domām, būtu ārprāts, jo viņš nezina nevienu valsti, kurā dabai draudzīga tehnoloģija tiktu aplikta ar ekoloģisko nodokli.
Tomēr siltumsūkņu noiets Latvijā aug. “Darbojamies trīs gadus, un katru gadu mūsu apjomi palielinājušies divas reizes. Līdz Ziemassvētkiem būsim uzstādījuši ap divsimt siltumsūkņu,” rezumē Stefans. Varētu apjomus vēl kāpināt, bet trūkstot labu santehniķu. Viņš piekrīt kādai lietuviešu firmai, kas nesen publicējusi darba sludinājumus Īrijā. Doma tajos bijusi šāda: “Brauciet mājās! Mēs maksāsim vairāk!”
Iedomājos, ka Latvijā daudzi brauc ar lietotām automašīnām, un varbūt tie iedzīvotāji, kuru ieņēmumi tikai nedaudz pārsniedz iztikas minimuma robežu, varētu Zviedrijā iegādāties lietotus siltumsūkņus. Pirmajā brīdī Stefans uz šo jautājumu reaģēja skeptiski. Jā, zviedri ik pa laikam maina mēbeles, virtuves iekārtas, taču siltumsūkņi paliek tie paši. Tomēr pēc dažiem klikšķiem datorā viņš jau bija atradis dažus privātsludinājumus, kur tik tiešām siltumsūkņi tika piedāvāti. Tiesa, modernie ir ekonomiskāki.
Man nav ziņu par kādu jelgavnieku vai rajona iedzīvotāju ģimeni vai uzņēmumu, kas apkurē izmantotu ventilācijas šahtā ievadīto gaisu, taču mājas, kur izmanto zemes siltumu, ir. Sazvanīt to saimniekus nebija problēmu, taču ar satikšanos gan nācās pagaidīt. Darījumu cilvēki reti ir mājās.
Mēs pamēģinājām
Beidzot ar fotogrāfu laipni tikām pieņemti kāda pirms gada uzcelta nama pagalmā. Saimnieka dēls topošais inženieris Vladislavs mūs tūlīt pieveda pie dīķīša, kas pēc apmēriem varētu būt puse no LLU peldbaseina. “Šis dīķītis tad arī apsilda mūsu māju,” ar smaidu sacīja Vladislavs. Viņš paskaidroja, ka ūdenī, kur dziļums nepārsniedz divus metrus, ieguldīta no vara caurules izgatavota spirāle jeb “čūskiņa”, kas piepildīta ar 150 litriem tosola – nesasalstoša šķidruma. Tosols tad ir šī viela, kas “paņem” no dīķīša siltumu un “nes” uz mājas apkures sistēmu. Protams, šķidruma cirkulēšanai, sistēmas darbināšanai vajadzīga elektrība. “Oktobrī apsildījām pirmā stāva grīdas un vienu istabu otrajā stāvā (kopējā apsildāmā platība varētu būt ap 100 – 120 kvadrātmetru), elektrības rēķins sanāca 43 lati,” par šīs sistēmas taupīgumu Vladislavs nešaubās. Jāpiebilst, ka elektrības rēķinā ietilpst arī visas sadzīves vajadzības un apgaismojums. “Siltumsūkņu uzstādīšana izmaksāja vairāk par pieciem tūkstošiem latu, taču labs malkas katls arī maksā divus tūkstošus,” piebilda Vladislavs. Sākumā gan bijusi doma māju apsildīt ar dabasgāzi, taču gāzinieki par vada pievilkšanu izkalkulējuši summu, kas sasniedz apmēram trešdaļu no mājas vērtības. Tad nu interesanta likusies Ķīpsalas izstādē nolūkotā zemes siltuma apkures sistēma, kas gan nekur apkārtnē nav redzēta
Saulītē arī ir silti
Bet ko darīt, ja tev ir neliela mājiņa vai privatizēts dzīvoklītis un tie latu tūkstoši, kas veiksmīgiem uzņēmējiem nāk un nāk, tavam makam aiziet garām? Jaunu siltumsūkni nopirkt nevari, lietoti tirgū nav atrodami. Vai tiešām atliek vien skaldīt malciņu un domāt, ka nekas tavā apkures sistēmā nemainīsies? Zināmu cerību dod LLU profesora Imanta Ziemeļa pētījumi par saules enerģijas izmantošanu. Tos pirms pieciem gadiem pasūtīja Latvijas Zinātņu padome, un rezultāti ir. Tur gan nav domāta apkure ziemā, bet galvenokārt ūdens sildīšana sadzīves vajadzībām.
“Ja salīdzina ar Spāniju vai Grieķiju, tad saules mums ir salīdzinoši maz. Taču tās siltuma plašais izmantojums Dānijā, kas ir ar Latviju vienos platuma grādos, liecina, ka šis enerģijas avots no aprīļa līdz oktobrim ir vērā ņemams. Ar kvadrātmetru lielu saules kolektora virsmu vienā vasaras dienā no 10 līdz 60 grādiem var sasildīt 50 – 60 litru ūdens,” saka profesors I.Ziemelis. Protams, tirgū iespējams atrast modernu aparatūru šādai ūdens sildīšanai, taču vīri ar zelta rokām var arī iztikt pašu spēkiem, visu vajadzīgo izgatavojot mājas darbnīcā un vidusskolas darbmācības klasē. Ne melna metāla plāksne, ne stikla logs, kas šo plāksni aizsargā no dzesējošā vēja, ne desmit milimetru caurules (ko pat var mēģināt aizstāt ar veca ledusskapja “čūsku”) nav nekas tāds, ko nevarētu pamazām sadabūt. Lauksaimniecības tehnikas zinātniskajā institūtā Ulbrokā zinātniekiem izdevies konstruēt kolektoru, ko saule, pateicoties spoguļiem vai nerūsējošajam skārdam, apspīd gan no augšas, gan arī apakšas. Šajā gadījumā siltums tiek iegūts pat divas reizes vairāk un, protams, ietaupās malka vai cits tradicionālais kurināmais.
***
Latvijā izmantoto apkures veidu tops
1. Dabas gāzes apkure.
2. Cietā kurināmā apkure.
3. Sašķidrinātās gāzes apkure.
4. Elektriskā apkure.
5. Šķidrā kurināmais.
Pēc portāla bulding.lv datiem
