Mīļā «Zemgales Ziņu» redakcija! Sirds ir pilna, bet nezinu, kam lai sūdzos.
Mīļā «Zemgales Ziņu» redakcija! Sirds ir pilna, bet nezinu, kam lai sūdzos.
9. septembrī saņēmu vēstulīti no «Creditreform», lai ziņoju par saviem parādiem, ievērojot Jelgavas Domes un sociālās nodaļas man piešķirto pabalstu centrālapkures rēķinu apmaksai. Tūlīt arī paziņoju, ka vēl palieku parādā 76 latus. Atbildēja, ka pārējais ir jāsamaksā man pašai pa daļām. Nesaprotu, kā dzīvot tālāk. Esmu vientuļa 2. grupas invalīde, un nezinu, cik ilgā laikā no tiem 19 santīmiem, kas tika pielikti pie pensijas, varēšu sakrāt 76 latus, lai būtu brīva no parādiem. Ceru mūža nogalē noteikti norēķināties.
Kad panācām brīvo Latviju, savu karogu, savu himnu un varējām brīvi dziedāt «Lai līgo lepna dziesma/Tev, brīvā Latvija», ar asarām acīs biju tik priecīga, ka to visu esam atguvuši, bet tagad atliek vien norīt rūgtuma tableti, jo neviens no varasvīriem nesaprot, ka mēs, pensionāri, mēneša beigās skaitām santīmus maizes kukulītim. Latvijā esot par daudz pensionāru. Bet ko lai dara – arī turpmāk būs tādi paši, un ko tad? Mēs, pensionāri, arī ar to pašu mazumiņu esam stipri un izturēsim, kaut tikai valdība mūs nākamgad pažēlotu un piešķirtu ne mazāku pensijas pielikumu par 19 santīmiem. Ar šo pensiju gan pietiek tikai produktiem, bet ir jāmaksā par visiem komunālajiem pakalpojumiem, un tad vēl ārsta apmeklējums – par katru reizi 50 santīmu. Labi, ja vari iegādāties polisi par 36 latiem vai vēl labāk – par 50 vai 90 latiem, lai nebūtu par zālēm tik daudz jāmaksā. Vai ir kāds vienkāršs pensionārs, kas var nopirkt tik dārgu polisi?
Karlīne Strupoviča, 2. grupas invalīde
