Izdevusies nedēļas nogale. Tā īsi varētu secināt, atceroties pagājušo sestdienu un svētdienu, kad ar brālīša ģimeni nolēmām bez skaidra mērķa kaut kur doties. Ne īsti pretī rudenim, ne baudīt jau aizejošo vasaru.
Izdevusies nedēļas nogale. Tā īsi varētu secināt, atceroties pagājušo sestdienu un svētdienu, kad ar brālīša ģimeni nolēmām bez skaidra mērķa kaut kur doties. Ne īsti pretī rudenim, ne baudīt jau aizejošo vasaru. Vienkārši braukt un lemt – tur piestājam, tam šaujam garām, bet tur iebraucam, lai gan nezinām, kas varētu sagaidīt.
“Izkasījāmies” sestdienā tikai pirms pusdienlaika. Sapratām, ka uz Vidzemi no Dobeles tikt būtu lieks laika patēriņš, lai gan tur šovasar mazāk gadījies būt. Skaidrs – jābrauc vien uz otru pusi. Saule un vējš lielā mērā noteica, ka Liepāja varētu būt tālākais tās dienas punkts. Tā sirsnīgi paciemoties tur kādu laiku nebija izdevies, vien caurbraucot sanāca ievērtēt vēju pilsētas jaunumus. Pirmais, kas pārsteidza, – ja ceļā dodas bez konkrēta mērķa, vairāk sanāk ielūkoties apkārtnē. Tūlīt aiz Kaķeniekiem un citiem “niekiem” sākās mūsu valstij raksturīgie līganie pakalniņi, cits aiz cita atklājot aizvien jaunas ainavas. Tālumā redzamās mežu rindas ar dzeltenīgām bērzu zaru šķipsnām nepārprotami atgādināja, ka no rudens neizvairīties. Tomēr pamazām jaušamā krāsu maiņa pēdējā laikā viendabīgi zaļajos apputējušajos kokos iedveš ko jaunu. Arī man patīk pārmaiņas it visā – notikumos, apkārtējos cilvēkos, dabā. Taču esmu iesēdējies vasarā, tādēļ to atlaist un mainīt pret rudeni neprotos. Saulainajās dienās it kā samierinos, bet, kad laukā līst un vējš gaudo, tā vien gribas nopūsties un domāt, ka mainīt tik vai tā neko nevar.
Nelielā vētriņa, kas sagaidīja, tuvojoties Liepājai, pārliecināja, ka mērķis doties uz šo pusi sevi attaisnos. Koki aizvien vairāk liecās vēja virzienā, spēji griezās alternatīvās enerģijas ieguves “dzirnaviņas” pie Grobiņas. Protams, Liepājas pludmalē vēl no vasaras palikušo zaļo tualetes būdiņu bija vairāk nekā atpūtnieku. Pa kādai neapmierinātai vārnai cēlās arvien augstāk, jaušot tuvojošos putu pārņemto vilni. Bet jūras krastā ieradušies vien pāris bariņu, kas turpat “Pūt, vējiņos” baudīja muzikālu pasākumu jauniešiem. Jā, un vēl priecīgi jaunlaulātie, kam šķita – kāzu fotogrāfijās noteikti jāparādās dusmīgiem vai pārlaimīgiem baltiem viļņiem un tumšzilganiem padebešiem.
Dzintarus pludmalē neatradu. Bet daudz vērtīgāki par dažkārt viltotiem spīdīgiem sveķu akmentiņiem ir mirkļi, kas iedvesmo tuvējā apkaimē. Vienkārša pastaiga parkā, kur soliņu un atkritumu urnas ir pašsaprotama lieta, vērienīgi bērnu rotaļu laukumi un izklaides jauniešiem. Ērtības un ikdienišķs gandarījums atpūtniekiem.
Rudeni nav iespējams iemainīt pret arvien tālāk paliekošo kārtējo vasaru. Bet var mainīt attieksmi. Svētdien Tērvetes Dabas parks bija ļaužu pārpilns. Viņi vienkārši baudīja dabu. Lapas birst aizvien intensīvāk, un koki atkal ļaujas “nosirmot”. Šos mirkļus jāspēj tvert.
