Bērni pateicas visiem labajiem cilvēkiem, kas viņu sirsniņās ienesa neizsakāmu prieku, dāvinot zīmuļus, krāsas, papīru, galda spēles, grāmatas un daudz citu noderīgu lietu.
Janvāra sākumā aicinājām lasītājus palīdzēt Ineses ģimenei no Zaļeniekiem, kas kopā ar vīru audzina sešu bērnu pulciņu. Pēc ilgas saņemšanās, paziņu pierunāta, sieviete atnāca uz «Zemgales Ziņām» un lūdza atsaukties cilvēkus, kuri varētu ziedot ģimenei veļas mašīnu. Ineses kautrība liedza jautāt ko vairāk, bet noskaidrojām, ka viņas bērniem, no kuriem jaunākie vēl ir pirmsskolas vecumā, būtu ļoti noderīgi rakstāmpiederumi, zīmēšanas papīrs un grāmatiņas. Pagājušās nedēļas nogalē «Ziņas» ar lasītāju sarūpētajām dāvanām devās ciemos pie ģimenes. Dāvanas no sirdsJau nākamajā dienā pēc lūguma palīdzēt Ineses ģimenei atsaucās pirmie cilvēki, kas bija gatavi apdāvināt bērnus. Augstskolu pasniedzēji, pensionāri, parasti garāmgājēji… ik dienu kāds iegriezās redakcijā, lai nodotu sarūpēto paciņu. Vilmas kundze, kura atklāja, ka arī viņu dzīve maz žēlojusi, veikalā sapirkusi bērnu grāmatiņas, zīmēšanas blokus, krāsas, lai ar siltiem sveicieniem tos nosūtītu uz Zaļeniekiem. Paldies Annai Vizbulei, Astrīdai Ozoliņai, Irēnai Pušinskai, Jurim Priekulim, Laumai Lapiņai un visiem labajiem cilvēkiem par atsaucību, kuri savu vārdu nenorādīja vai nevēlējās to darīt. Kāds cilvēks mazajiem sūtījumam bija pievienojis saldumus, cits rotaļlietu, vēl cits – bērnu zābaciņus. Protams, tika uzdāvināta arī veļas mašīna.Gaida un priecājasPie mājas, kur ierodamies, izžautas bērnu drēbītes, kas liecina, ka esam atbraukuši pareizajā vietā. Mūs sagaida saimniece un vīra Leonīda stingrais rokas spiediens. Istabā sapucēti bērni viesus uzlūko ar ziņkārīgu acu skatienu, kautrīgu smaidu, viņi ir pieklājīgi un ļoti draudzīgi. Divās istabiņās, kur apmetusies ģimene, kuras krāsns un vietas pietiek vien gultām un nelielam trauku skapim. Labi cilvēki uzdāvinājuši televizoru, bet, lai priecīgāk ap sirdi, lielākā meita Baiba vienā istabā ar ziediem apgleznojusi sienas un griestus. Diemžēl drīz vien ģimenei mājvieta būs jāatstāj, jo darbs pie saimniekiem plānots tikai līdz pavasarim. Pateikušies par dāvanām, bērni uzmanīgi apskata katru paciņu un neslēpj prieku par vissīkāko lietiņu. Tikmēr Inese un Leonīds stāsta par savu ikdienu un to, kā spējuši izdzīvot skarbajos likteņa pavērsienos, skolot bērnus un saglabāt cilvēcīgumu un cieņu citam pret citu.Dzīve uz riteņiemJau gadu gadiem Inese un dzīvesbiedrs Leonīds ģimeni uzturējuši, strādājot pie saimniekiem. Pirms gada viņi pārcēlušies no Ukriem uz Zaļeniekiem, jo iepriekšējā saimniece lielo ganāmpulku likvidējusi, atstājot vien četras brūnaļas, līdz ar to arī Ineses un Leonīda roku darbs nav bijis vajadzīgs. «Latvijas Avīzē» izlasīts sludinājums, ka Jelgavas rajonā saimniekiem vajadzīgi strādnieki. Tā ģimene ar bērnu pulciņu nokļuvusi šaipusē. Tajā aug meitas Baiba, Dace, Katrīna, Karīna, Kristīne un dēls Artūrs. Četri lielākie bērni sākuši mācības vietējā skolā, bet Artūrs – bērnudārzā. «Pagaidām vīrs ir vienīgais mūsu apgādnieks, jo veselības dēļ man uz brīdi bija jāaiziet no darba, bet viņam saimnieki jau pateikuši, ka tas būšot vien līdz pavasarim, tāpēc atkal nezinām, kas mūs sagaida, vai atradīsim citu. Bērniem ļoti patīk Zaļenieku skola, viņi tur labi iejutušies. Ne es, ne vīrs alkoholu nelietojam, mīlam savus bērnus un rūpējamies par viņiem,» stāsta Inese.Vīra alga un bērnu pabalsti ģimenes budžetā mēnesī vidēji ienes 350 latu, tik kuplai saimei izdzīvot ar šādiem līdzekļiem ļoti grūti: «Labi cilvēki mums palīdzējuši ar kartupeļiem, un reizēm tos ēdam no rīta un vakarā. Bērni pat teikuši, ka redzēt tos vairs negrib, bet ir labi, kā ir. Vietējā Zaļenieku draudze palīdz samaksāt par bērnudārzu,» stāsta Inese un atzīst, ka ne vienreiz vien sapņots par savu mazdārziņu, kurā augtu zemenes, pašiem savi kartupeļi, burkāni, gurķi…Ar bažām gaida jurģusMamma ir runātīgāka, bet Leonīds – galvu nodūris, ļoti kluss un domīgs. Viņš atzīst, ka naktīs vairs nevar gulēt, jo jādomā, ko iesāks tālāk, kā uzturēt ģimeni. Vecākā meita Baiba sapņo par masieres profesiju. Lai Dievs dod viņai piepildīt savu sapni!Leonīds pie saimnieka gatavs strādāt, cik vien ilgi vajadzīgs, taču, ļoti iespējams, jau pavasarī nāksies meklēt citu darbu. Tādēļ varbūt atrodas kāds cilvēks, kurš varētu Leonīdam piedāvāt darbu un, iespējams, pajumti ģimenei, jo patlaban viņus pārņēmusi liela neziņa par rītdienu. Kādreiz mēs kaunamies ko lūgt, bet dažkārt, šķiet, bērnu dēļ ir vērts to darīt, jo prieks, ko redzējām viņu actiņās, ir neatsverams un patiess. Tas spēj uzlādēt, sniegt enerģiju un aizkustināt līdz slēptākajiem sirds dziļumiem.
