Mūsu valsts pagaidām nevar lepoties ar sabiedrības uzticību tiesībsargājošajām institūcijām.
Mūsu valsts pagaidām nevar lepoties ar sabiedrības uzticību tiesībsargājošajām institūcijām. Lai arī nevar noliegt, ka policijas un prokuratūras darbs ir uzlabojies un noziedzīgā vide Latvijā nav tāda pati kā deviņdesmito gadu sākumā, šķiet, lepna pašapmierinātība te būtu nevietā. Turklāt jāņem vērā, ka ziņas par noziedznieku aktivitātēm mūsu valstī veido Latvijas tēlu ārvalstu investoru un uzņēmēju apziņā. Un nevajag brīnīties, ka tā pamazām Latvijas tēlam plašajā pasaulē tiek piekārtas dažnedažādas birkas, un, nav ko slēpt, arī viena otra šai valstij ne pārāk patīkama. Viena no tām noteikti saistīta ar korupciju, ekonomiskajiem un ar uzņēmējdarbību saistītajiem noziegumiem. Aizvadītā gada nogalē Latviju pāršalca uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavība, ko, retrospektīvi atskatoties, var nosaukt par kārtējo uzņēmēja slepkavību. Un ar uzņēmēju slepkavību atklāšanu mūsu tiesībsargiem kaut kā neveicas.
Nedaudz dīvainā stadijā ir nonākusi izmeklēšana spirta rūpnieku slepkavību un slepkavības mēģinājuma lietās. Lai arī iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pirms laba laika visai bravūrīgi paziņoja, ka D.Peimaņa slepkavība ir atklāta, par šā nozieguma atklāšanu ir pamats runāt tikai attiecībā uz tā realizētājiem un, iespējams, arī organizētājiem, bet ne pasūtītājiem. Var piekrist Nacionālās drošības komisijas locekļiem, ka Kriminālpolicijas amatpersonām un organizētās noziedzības apkarotājiem nedēļas sākumā izteiktie draudi norāda, ka policija «ir uz pareizām pēdām», taču līdz rezultātiem izmeklēšanā šīs pēdas vēl nav novedušas, lai gan kopš D.Peimaņa slepkavības drīz būs apritējis pusgads.
Izbrīnu rada arī tas, ka tiem, kas cenšas doties pa šīm pēdām, trūkst kopīgas pārliecības. Piemēram, nav skaidrības, vai Igors Ivanovs un Mihails Saifuļins ir slepkavības organizētāji vai pasūtītāji. Kā vairākkārt ir izteikušies šo noziegumu izmeklēšanu veicošo iestāžu vadītāji, gan D.Peimaņa, gan Arņa Šķestera slepkavību izmeklēšanas lietas, kā arī uzņēmēja Māra Millera slepkavības mēģinājuma lieta ir savā starpā cieši saistītas, un maz ticams, ka policijas vadība nespētu nevienā no tām organizētājus atšķirt no pasūtītājiem. Tādā gadījumā Saeimas deputātes Ingrīdas Ūdres aģentūrai LETA paustais paziņojums, ka, «vērojot notiekošo, rodas sajūta, it kā prokuratūrai nebūtu vēlēšanās izmeklēt jeb skatīt šīs lietas kopumā», ir vairāk nekā intriģējošs. Skaidrs, ka pēc šādiem novērojumiem var domāt, ka pasūtītāji vēlas, lai netiktu apcietināti slepkavību organizētāji, kas nopratināšanas procesā varētu izpaust pasūtītāju vārdus. Viens otrs pētnieciskās žurnālistikas spīdeklis pat zina stāstīt, ka pasūtītāji esot augstākās varas gaiteņos labi pazīstami cilvēki, tomēr šādus paziņojumus būtu jāuztver piesardzīgi, jo informācijas līdzekļu kāre pēc sensācijām var kļūt par palīglīdzekli noziedznieku rokās, lai traucētu slepkavību izmeklēšanā. Par to, starp citu, žurnālistus ir brīdinājis Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa. Skaidrs, ka no informācijas līdzekļiem aktuālo informāciju par izmeklēšanas gaitu uzzina arī noziedznieki un nedrīkst likt uz spēles noziegumu izmeklējošo amatpersonu un viņu ģimenes locekļu drošību.
Lai arī atklātība ir laba lieta, Latvijā ir daži politiķi, kas viņiem pieejamo informāciju par izmeklēšanas gaitu labprāt klāsta pa labi un pa kreisi, šādi kāpinot savu politisko reitingu pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tomēr ne jau reitings ir tas galvenais, par ko uztraukties. Vairāk būtu jāraizējas, ka minētās spirta rūpnieku slepkavības var kļūt par kārtējām to slepkavību rindā, kuru īstos pasūtītājus sabiedrība nekad neuzzinās. Vai Latvijas tēlam ir nepieciešama kārtējā birka, ka tā ir bandītu pārpilna valsts, kur ēnu ekonomikas darboņi strādā nesodīti?
