Kā likvidējās kolhozs «Staļģene», tā 15 gadu te mokāmies… Citās nozarēs peļņa lielāka un jāiegulda mazāk darba.
“Kā likvidējās kolhozs “Staļģene”, tā 15 gadu te mokāmies… Citās nozarēs peļņa lielāka un jāiegulda mazāk darba. 1992. gada aprīlī radiniece aicināja kopā privatizēt fermas, zemi un sākt saimniekot,” stāsta viens no SIA “Cīruļi” vadītājiem Arvīds Tukulis. Pašlaik viņš darbojas divatā ar brāļadēlu Jāni Tukuli, nodarbina 23 vietējos iedzīvotājus, un, lai gan grūtības ik pa laikam gadoties, saimniecībā mana attīstību.
Pie fermas ieejas labi jūtas gan puķes, gan bezdelīgas. Augiem patīk amonjaks, kas kūts tuvumā iztvaiko un uzņemams ar lapām, savukārt putni kāri lidinās ap kūtīm un ciemojas iekšā, jo šādā karstumā netrūkst mušu. Tā reizē iegūts skaistums un praktisks labums, jo slaukšanas reizē brūnaļām grūti izgaiņāt uzmācīgos kukaiņus.
Kā atklāj A.Tukulis, izslaukums no 200 govīm tagad tikpat liels kā no 400 saimniekošanas sākumā. To izdevies panākt ar rūpīgi izstrādātām kvalitatīvas barības devām. “Lopu toreiz bija vairāk, abas kūtis pilnas, pašlaik govis vienā, savukārt otrā – teļi,” viņš stāsta, ka mazās telītes aug ganāmpulka atražošanai, bet bullēnus realizē uzpircējiem.
Uzticīgi Latvijas brūnajai
Cīruļu problēma ir tā, ka fermu tuvumā nav pietiekami daudz zemes, kur ganīt lopus. Tādēļ teļi visu gadu pavada kūtī un saules gaismu neredz. “Kopā mums ir 600 hektāru zemes, bet Jelgavas tuvumā, Sidrabenes pagastā un citur, ganībām pie kūtīm tikai ap simt hektāru,” teic Arvīda kungs. Saimnieki izvēlējušies kvalitatīvu zālāja sēklu maisījumu, arī tādēļ pļavas padevušās leknas. Vienā vietā govis ēd tikai vienu ganīšanas periodu – pulksten sešos no rīta pēc slaukšanas tās izlaiž laukā, tad līdz trijiem ganās svaigā zālienā. Pēc tam lopiņus sadzen kūtī uz otro slaukšanas reizi, bet vakarā ap pulksten sešiem jau laiž svaigā pļavā. Kamēr slaucējas strādā kūtī, gans, kas reizē pilda arī sarga pienākumus naktī, pārliek elektrisko aploku citā vietā.
Jūnija karstumā biežāk laukā jāpieved mucas ar ūdeni, taču ar pietiekamu tā daudzumu nav gana, lai noturētu augstu izslaukumu. Tikko gotiņas palaida ganībās, tas strauji palielinājās, taču siltajā laikā piena devējas krīt gar zemi un tikai gulšņā, zāli ēd maz, tāpēc arī devums sarucis.
“Mums pārsvarā ir Latvijas brūnās ragaines, tad mazākas klapatas. Tagad gan labu barību varētu nodrošināt arī raibajām, taču esam palikuši uzticīgi vietējai šķirnei,” A.Tukulis atklāj, ka pērn no brūnaļas izdevies izslaukt ap 4900 litru piena, bet šogad vidējais skaitlis jau pārsniegs piecus tūkstošus. Latvijas brūnajai tas ir gana augsts rādītājs.
Barības ziemai pietiks
“Šogad mitrajā un siltajā pavasarī padevusies ļoti laba zāle! Jau maijā sākām skābbarību likt rulonos, ap četriem simtiem plēvē ietīts. Un zāli pļaujam tikai ganībās, ko govis nav noēdušas. Visu jau ruļļos salikt nevar, tas tomēr dārgs prieks.” Tāpēc Tukuļi aizvien izmanto skābbarības bedres blakus fermām. Kad “Ziņas” viesojās saimniecībā, zāli betonētajā laukumā lika pirmo dienu. Sākumā tā lieta nav īsti gājusi, bet pēcpusdienā darbs sokas no rokas. Tuvējā laukā pūtējs pļāvumu meta traktora piekabē, lai to nogādātu bedrē, kur mitrā zāle gūla zem kārtīga simtpiecdesmitnieka riteņiem. Un tā trīs četrās dienās bedrei jābūt pilnai un noblietētai. Tad var rūpīgi nosegt, un barība ziemai gatava. Lai tik ātrā laikā lielo laukumu piepildītu, jāstrādā līdz pat saulrietam.
Lauku vīri sagādā raizes
Saimniecībā nodarbināti 23 cilvēki, kādi deviņi strādā piena lopkopībā. Vēl algo savu brigadieri, veterinārārstu sēklotāju. Arī Staļģenē darbinieki ar uguni meklējami – nākas pieņemt tos, ko pirms pieciem gadiem atbrīvoja par dzeršanu vai citiem grēciņiem. Taču šīs vājības nekur nav zudušas – ir tādi, kas, tikko saņem algu, tā trīs dienas to tērē, tad atkal sāk meklēt iespējas piepelnīties. “Normālie aizbraukuši uz Īriju vai pārgājuši uz celtniecību,” Arvīds atklāj, ka lielākās raizes gadoties tieši ar vīriešiem. “Būvniecībā maksā 40 – 50 latu par dienu, mēs tādas summas pagaidām nevaram atļauties. Firmas jau kādam to būvi ceļ, prasa milzu summas un dabū tīru peļņu.” Lopkopībā pēdējos gados aizvien skaudrāk manāma tendence, ka izejvielām – degvielai, gāzei, elektrībai, ķimikālijām, minerālmēsliem – cenas kāpj, bet par pienu negrib daudz maksāt. Vairāk var dabūt, tikai kāpinot ražību. Lai noturētu darbiniekus, Cīruļos izstrādāta sava veida atbalsta sistēma – svētkos piešķir naudas prēmijas, nodrošina darba apģērbu, ved uz jūru vai atpūtas centriem.
Divās dienās – sešas tonnas
Govis slauc divas reizes dienā – pulksten trijos no rīta un pēcpusdienā. Cīruļos ir tā saucamā piesietā turēšana, tādēļ ragaines pirms katras piena došanas reizes no ganībām sadzen fermā. Kūtī dzirdamas skaļas sieviešu balsis – lai gan katra brūnaļa jau zina savu vietiņu un rāmi gaida, līdz tiks piesieta, dažas tomēr paskubināmas. Vasaras vidū pulksten trijos jau svīst gaisma, tad lopiem ceļš vieglāk ejams, bet tumšākās dienās govis dodas pretī gaismai, kas iedegta pie fermas. Šajā saimniecībā piena devējām ragus atstāj, saimnieks teic – kam lopu mocīt, ja daba tos devusi, lai dzīvo!
Pienu Tukuļi realizē Rīgas Piena kombinātam. Laikā, kad daudzi apvienojušies kooperatīvos un gotiņu devumu par lielāku samaksu tirgo Lietuvas uzņēmējiem, viņi nolēmuši palikt uzticīgi vietējam pārstrādātājam, ar ko sadarbojas kopš 1994. gada. Uzņēmums pats atbrauc pēc piena. Pašlaik 17 santīmu par litru sanākot, bet kremt, ka uzpircējs lopkopi spiež pie zemes. Divus gadus cena nav palielināta, bet pēdējā laikā paaugstina standartus. Tā no minimālajiem 3,5 procentiem tauku satura tiek prasīti 4,2, agrāk bija jānodrošina trīs procenti olbaltumvielu, tagad – 3,3, un to sasniegt grūtāk, tādēļ iepirkuma cena pat par pussantīmu samazināta.
Slaucēja Astra Lacika piebilst, ka ganāmpulkā ir vairākas īpaši ražīgas gotiņas, kas dod pa 15 – 16 litriem piena slaukumā. “Parijušas jau nu viņas ir uz to labāko!” smej Astra. Saimnieks Arvīds lepojas ar firmas “De Laval” slaukšanas iekārtu, kas uzticami darbojas devīto gadu. Viena sieva apkalpo simt govju, un baltais šķidrums pa piena vadu aizplūst uz dzesēšanas iekārtu. Tur satilpst divu dienu slaukums jeb seši tūkstoši kilogramu.
Tempus mazina inflācija
Ar ES struktūrfondu atbalstu Cīruļos iegādāts traktoram pievienojams spēkbarības maisītājs. Atliek tikai paņemt noteiktās proporcijās skābsienu, miltus, mikroelementus, sāli, un agregāts pats visu samaisa. Eiropas nauda ieguldīta arī siena presē, pirms pāris gadiem tādējādi tikt pie jaunas tehnikas bijis samērā vienkārši. Līzingā paņemts “Claas” traktors. “Klapatas sākās šogad – graudu kombaina pirkšanai subsīdijas jau piešķirtas, banka apsolīja kredītu, bet valdība “uzlika ķepu”, redz, inflācijas apkarošanas plāns, kredītus vairs nedod,” Arvīda kungs stāsta – lai tiktu pie naudas, nepieciešams lielāks paša ieguldījums. Taču tik daudz Cīruļu saimniekiem iekrāt neizdodas. Kombains būs jāņem līzingā.
Cer uz mazdēlu
Teļu fermas daļā iekārtota galdniecība. Tas ļauj tikt ne vien pie papildu ienākumiem, bet arī nomainīt kūtīm durvis. Nupat fermām uzlikts arī jauns jumts, jo augstās prasības liedz kā segumu izmantot veco šīferi.
Kādu nākotni redzat lopkopībai Cīruļos? “Bēdīgu,” nopūšas saimnieks. Neesot, kas pārņem šo darbu. “Divatā ar brāļadēlu vēl strādājam, bet man jau septiņdesmit, cik to lopu padarīšanu vilkšu…” Meitai blakus saimniecībā lielās platībās aug dārzeņi, bet dēlam celtniecības bizness. Taču cerība vēl esot uz mazbērniem – viens no bērnu dēliem LLU Lauksaimniecības fakultātē studē lauksaimniecības uzņēmējdarbību, varbūt paliks laukos.
