Ne tikai gotiņkončas un saldējums, arī pastaigu takas un talantu dzimtene
Šogad rudens mūs lutina ar gana siltu laiku, tāpēc tagad, kad daudz kas slēgts, vislabāk doties iepazīt mūsu skaistās Latvijas dabu. Lai gan Skrīveri vispirms domās sasaistās ar gotiņkončām un saldējumu, tad jau atmiņā ienāk arī “Zaļā zeme” un skaistās Skrīveru ainavas. Turp tad arī dodamies elpot pilnu krūti svaigu gaisu un smelties idejas jaunu augu ieviešanai savos dārzos.
Laime neslēpjas lācī
“Laime ir tepat!” kādreiz teicis Andrejs Upīts savā stāstā “Sūnu ciema zēni”. Pēc stāsta motīviem pie Kalnmuižas ezera ir izveidota 800 metru gara taka, kurai dots zīmīgais Sūnu takas vārds. Te var sastapt vai visus stāsta varoņus koka skulptūrās – gan Laimes lāča meklētājus Ješku, Andru un švītīgo Bukstiņu, gan ciema vecāko Buķi ar visu viņa Buķieni, Ciepsliņu, Tauķieni, ļauno Čigānieti, kura sūtīja ciemam sērgu, Mežsargu un pārējos Sūnu ciema iemītniekus. Bet, ja būsiet vērīgi, tad satiksiet arī Laimes lāci. Pēc pastaigas ir iespēja pasēdēt, atpūsties, ieturēt pusdienas lapenē, no kuras paveras burvīgs skats uz Apaļo ezeru.
Ja vēl pietiek enerģijas, var doties arī Laimes lāča takā. Arī šī taka ir 800 metru gara un apvij visu Kalnamuižas ezeru. Ezerā ir divas mākslīgas saliņas, uz kurām var tikt pa diviem tiltiņiem. Vakara stundās ieslēdzas saliņu un ezera apkārtnes krāsains māksliniecisks izgaismojums.
Interesanta būs arī Ezera taka, kas ir aptuveni 400 metru gara un savieno Kalnamuižas ezeru ar Vidusstigu.
Māja, kurā dzimusi ideja par Laimes lāci
Pēc pastaigas noteikti var piebraukt apskatīt Andreja Upīša memoriālo māju–muzeju Skrīveros, Daugavas ielā. Ekspozīcija stāsta par rakstnieka, kritiķa un literatūrzinātnieka Andreja Upīša dzīvi 20. gadsimta 20.–30. gados. Tematiski krājums iepazīstina ar rakstnieka personību un viņa radošo darbību, kā arī daiļrades mantojuma un iedibināto tradīciju turpinājumu mūsdienās.
Rakstnieks dzimis Skrīveru Kalniņos rentnieka ģimenē. Šajā apvidū paiet viņa bērnība, te mērots ceļš uz Skrīveru pagastskolu.Andrejs Upīts strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. Periodikā parādās viņa stāsti un dzejoļi, iznāk pirmās grāmatas. Jaunā rakstnieka un kritiķa vārds kļūst pazīstams plašai sabiedrībai. Īpašu popularitāti gūst romāns “Jauni avoti”. No 1908. līdz 1915. gadam rakstnieks dzīvo Skrīveros savā mājā un ar īpašu aizrautību iekopj dārzu ap māju.
Pēc Pirmā pasaules kara, atgriezusies no bēgļu gaitām, Upīšu ģimene ierauga postažu: māja sagrauta, plašā bibliotēka zudusi, koki izcirsti. 1921. gadā uz veciem pamatiem tiek uzcelta jauna ēka, bet dārzs iekopts vēl plašāks. Par šo laika posmu Upīts raksta savā dienasgrāmatā: “1921. gadā jau varēju nopietni domāt par ģimenes mājas atjaunošanu Skrīveros. Uz vecajiem pamatiem un agrākajā lielumā to atkal cēla mans draugs Bergholcu Mārtiņš, bet daudz trūkstošā baļķu materiāla no meža vedu pats, piepalīdzot dēlam Kārlim un arī vecajam tēvam. 1922. gadā bija gatavs mājas viens gals, kurā pavadījām vasaru – pirmo pēc 1915. gada. Vismaz turpmāko desmit gadu laikā lielākā daļa manu honorāru ir aizgājuši, māju ceļot, kaut ko vēl piebūvējot, pārtaisot, krāsojot, apstādot un tā tālāk.”
Līdz 1940. gadam rakstnieks te pavada vasaras, saraksta vēsturisko traģēdiju “Mirabo”, virkni komēdiju, daudz tulko. 1940. gadā viņš kļūst par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju un žurnāla “Karogs” atbildīgo redaktoru. Sākoties Otrajam pasaules karam, ģimene dodas evakuācijā uz Kirovas apgabalu Krievijā. Pēc kara atgriezies Rīgā, Upīts kļūst par Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītāju un profesoru, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātāju un tā direktoru, Rakstnieku savienības priekšsēdētāju.
Andrejs Upīts radījis 20 romānus, 12 stāstu un noveļu krājumus, virkni dramaturģijas sacerējumu – vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas –, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists, arī dzejnieks un tulkotājs. Rakstnieks nodzīvo garu mūžu – 93 gadus, mirst Rīgā 1970. gadā.
Apceļot pasauli pāris stundās
Izstaigājušies pa takām un nedaudz atvilkuši elpu lapenītē, braucam tālāk. Nekur tālu nav jādodas. Knapi apsēdāmies, un jau atkal jākāpj ārā. Mūs sveicina zīme “Skrīveru dendroloģiskais parks”. Šo parku 19. gadsimta beigās iekārtoja Skrīveru muižas īpašnieks Maksis fon Siverss un Valters fon Engelharts. Skrīveru dendroloģiskais parks kopā ar svešzemju koku stādījumiem aizņem 392 hektārus, tajā sastopamas apmēram 300 introducētās koku un krūmu sugas, 30 no tām ir ievērojami retumi Eiropas mērogā. Kopš 1977. gada 17 hektāru lielais Skrīveru dendrārijs ir aizsargājams dabas objekts.
Interesanti, ka šeit tiešām dažu stundu laikā var pabūt dažādās pasaules vietās. Ejot pa parku, iespējams apiet apkārt Ziemeļu puslodei. Korejas koki ir līdzās Ķīnas un Japānas, tad ASV un Kanādā augošie, kas ir atsevišķi no Balkānu valstu tipiskākajiem kokiem, – tieši tāpat, kā tie aug pasaules kartē. Jo Siversa iecere bija vienā parkā reprezentēt Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslas kokaugus, izvietojot tos 19 floristiskajos apgabalos (Vidusāzijas, Kolhīdas un Tališa, Rietumeiropas, Eirāzijas stepju, Kaukāza, Danūbijas (Donavas lejteces un Balkānu), Eiropas kalnu, Ziemeļeiropas, Himalaju, Vidusāzijas kalnu, Sibīrijas, Ķīnas, Japānas, Amūras (ieskaitot Sahalīnu un Mandžūrijas lielāko daļu), Kanādas, Ziemeļamerikas pacifiskais (Klusā okeāna piekrastes) apgabals, Ziemeļamerikas prēriju un Ziemeļamerikas atlantiskais). Līdz Pirmajam pasaules karam parkā bija 590 koku sugas. Sadarbībā ar Vācu dendroloģisko biedrību Siverss 1899.–1900. gadā organizēja un finansēja Ludlova ekspedīciju Britu Kolumbijas (Rietumkanādas) kokaugu sēklu vākšanai Freizeras upes baseinā.
Nelabvēlīgās ziemas, karus un citus postījumus pārcietušas apmēram puse no sākotnēji iestādītajām sugām. Saglabājušās Baltijā reti kultivētās, tādas kā Kanādas cukurkļava, Amerikas dižskābardis, alkšņlapu mikromele, Daglasa vilkābele un citas, kas regulāri ražo sēklas. Pie katra koka ir informatīva plāksnīte, no kuras varam uzzināt tā nosaukumu, raksturojumu.
Parkam ir arī savas leģendas, muižkunga Siversa darbošanās un koku stādīšana arī ir stāstu vērta, tāpēc esam sarunājuši vides gidi, kura mums pastāsta daudz interesanta.
Jau studiju gados Tērbatas Universitātē jaunais muižkungs Siverss rakstīja vēstules Ziemeļu puslodes botāniķiem, dendrologiem, stāstot par saviem plāniem un vaicājot pēc sēklām. Daudzi atsaucās uz jaunā entuziasta lūgumu, un tā pie mums neredzētu koku sēklas nokļuva līdz Skrīveriem. Katra sēkla ieradās mazā auduma maisiņā, kam līdzi bija prāvāks maisiņš ar zemi no tās vietas, kur dabiski šāds koks aug. Siverss vispirms jauno sēklu iesēja koka lecektī; ja tā uzdīga, tad atbilda Baltijas reģiona klimatam. Vispār viņš pret kokiem izturējās diezgan atturīgi – mazos kociņus īpaši neapsedza, no salnām nesargāja. Viņa metode bija vienkārša – ja sēkla uzdīgst, koks ir spējīgs pielāgoties mūsu apstākļiem. Ja neuzdīga, nekā īpaši mākslīgi nepalīdzēja tam notikt. Pēc uzdīgšanas kociņu pārstādīja dobē, lai tas apsakņojas, un tad tikai iestādīja parkā. Apstākļi Skrīveros kokiem nebija īpaši piemēroti – augsne kaļķaina, un zem plānās virskārtas biezs dolomīts. Taču jaunais saimnieks bija atradis vienkāršu risinājumu – lika saviem ļaudīm dolomītā izcirst caurumus koka saknēm. Sanāk, ka koki sastādīti dolomīta puķpodos. Kad koku pārstādīja šajās dolomīta bedrēs, pie saknēm izbēra zemi, kas nākusi līdzi sēklām, lai katram augam būtu klāt mikroorganismi no to dabiskā areāla.
Visus Skrīveros augošos kokus un krūmus nemaz nevar uzskaitīt – lapsu vīnkoks, snuķaugļu lazda, sirdsveida kārija, krāšņās veigelas, efejas, īves, spirejas, duglāzijas, tūjas. Te ir, ko redzēt ne vien vasaras ziedonī, piemēram, Ungārijas sudrabliepiņa uzzied tikai augustā. Amerikas sudraba kļava, kas patlaban ir koši dzeltena, vēlāk būs sudrabaina, Virdžīnijas burvjlazda savus pumpurus sāk vērt novembra kailsalā pie mīnus četriem grādiem, uzplaukstot koši dzelteniem ziediem. Te aug arī Mandžūrijas rieksts, lielais retums Grieķijas melnais valrieksts, kas smaržo pēc garšvielām, Amerikas dižlapu liepa, kuras mazākā lapiņa ir A4 formātā, japāņu ābelīte, kuras ziediņš ir krietni mazāks par mūsējām, toties smarža desmitkārt intensīvāka.
Dažu koku sēklas tieši tagad ir nogatavojušās, un gide iesaka mums tās savākt, ja vēlamies arī savos īpašumos ieaudzēt kaut ko eksotisku. Tā manā kabatā uz Jelgavu atceļoja Japānas naudas koka sēkliņas. Koks izaug liels, lapas izskatās kā monētas, bet interesantākais – kad rudenī tās nobirst, tad trūdošās lapas smaržo pēc karamelēm. Sasmaržojām.
Visa Latvija uz plaukstas
Turpinot dienu pie dabas, braucam meklēt tikai šajā vasarā uzcelto skatu torni, no kura redzamas vai visas mūsu kaimiņvalstis. Pilnā nosaukumā – Strūves ģeodēziskā loka punkta “Daborkalns” skatu tornis. Pļaviņās šķērsojam Daugavu un kādu labu laiciņu braucam Jēkabpils virzienā. Izmantojam aplikāciju “Waze”, un labi, ka tā, jo nekādas norādes ceļa malā, ka jānogriežas, nav. Tomēr veiksmīgi torni atrodam.
Taborkalns, arī Dabora kalns, Dāburkalns, ir 158 metrus augsts paugurs Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā Salas novadā pie Daugavas kreisā krasta. 19. gadsimtā Taborkalnā atradās Strūves ģeodēziskā loka punkts Dabors–kalns. Ģeodēzisko punktu uzmērīja 1824. un 1826. gadā Strūves vadībā. Papildu mērījumus 1828. gadā veica Hodzjko vadībā, lai savienotu Strūves un Tennera triangulācijas tīklus. Pirms papildu mērījumiem punktos Dabors–kalns, Sestu–kalns un Gaissa–kalns atkārtoti nostiprināja punktus un atjaunoja triangulācijas signālus. 2015. gadā atsedza lielu akmens plāksni, kuras centru veido aptuveni piecu centimetru diametra aplis ar krustu. 2017. gadā Strūves ģeodēziskā loka punktu “Daborkalns” iekļāva valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes industriālo pieminekli.
Ieguldot Eiropas Reģionālās attīstības fonda investīcijas, Taborkalnā uzbūvēts tērauda konstrukcijas skatu tornis, gājēju celiņš, stāvlaukums un koka tiltiņš ar dekoratīvu koka nožogojumu. Uzstādīts piemiņas akmens uz Strūves ģeodēziskā loka Baltijas un Lietuvas daļu savienojuma punkta Dabors–kalns. Tepat arī izlasāma plaša zinātnisko sasniegumu vēsture, kas moderni un interaktīvi atspoguļota uz diviem informācijas stendiem un skatu tornī, lai vietējie iedzīvotāji un viesi varētu uzzināt, kas ir Strūves ģeodēziskais loks.
Lai gan torņa augstums ir 33 metri un liekas, ka uzkāpt līdz augšējai skatu platformai nemaz nebūs tik viegli, kāpiens ir raits, pakāpieni ļoti piemēroti, viens, divi, un esam augšā. Te gan aizraujas elpa – tiešām šķiet, ka visa Latvija ir uz plaukstas uzliekama.
Tagad kopā, bet kādreiz – katra par sevi
Daba ir skaista un spēj dziedināt dvēseli, tomēr gribas kaut ko no kultūras, no vēstures. Tā kā Jēkabpils ir tepat, kā ar roku aizsniedzama, dodamies uz Krustpils pili. Ar tām abām – Jēkabpili un Krustpili – ir diezgan juceklīgi. Jāatceras, ka ilgus gadsimtus katra bija patstāvīga pilsēta un tikai pavisam nesen tās apvienotas zem viena nosaukuma. Kā tad tur bija?
Daugavas krasti apdzīvoti jau izsenos laikos. Uz pilsētas robežas Daugavpils virzienā jau no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz 13. gadsimtam m.ē. atradies letgaļu apdzīvotais Asotes pilsnovads, kas pakļāvās Jersikas ķēniņam. Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. gadā poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. gadā notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gadsimta vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gadsimta vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne – sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. gadā tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. gadā, kad atklāj Rīgas–Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. gadā, saglabājot Jēkabpils vārdu.
Līdz mūsdienām pilsētā ir saglabājusies 19. gadsimtam raksturīgā vienstāva koka apbūve, 19. un 20. gadsimta mijā celtās sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) tapis, lai pasargātu pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.
Krustpils pils jau kopš 13. gadsimta uzticīgi pārrauga Daugavas krastus. Tās vēsture ir gandrīz 800 gadu sena – pili 1237. gadā licis uzbūvēt Rīgas arhibīskaps Nikolajs de Magdeburgs kā nocietinājumu ceļā no Rīgas uz Daugavpili. 16. gadsimta vidū pils nonāca Polijas karaļa Stefana Batorija īpašumā un kļuva par muižas centru. 1585. gadā Polijas karalis Krustpils pili uzdāvināja baronam Nikolausam fon Korfam. Korfu dzimta Krustpilī saimniekoja vairāk nekā 300 gadu. Pēc Pirmā pasaules kara pilī izmitinājās Latgales artilērijas pulks. Padomju gados pili un muižas ēkas nodeva PSRS armijas rīcībā. Kopš 1996. gada pilī atrodas Jēkabpils vēstures muzejs, pārņemot ēkas apsaimniekošanas un atjaunošanas darbus. Krustpils pils ir valsts nozīmes arhitektūras un arheoloģijas piemineklis.
Muzejā izveidotas jaunas ekspozīcijas telpas, un viesiem tiek piedāvātas septiņas jaunizveidotas pastāvīgās ekspozīcijas – “Krustpils. Jēkabpils. Daugava”, “Vecticībnieki Jēkabpilī”, “Izgatavots Jēkabpilī 19.–20. gadsimtā”, “Cīņas par brīvību 20. gadsimtā”, “Mēs lepojamies”, “Senvēsture”, “Strūves ģeodēziskā loka punkts Jēkabpils”.
Lielās, skaistās zāles rosina fantāziju par senajām ballēm, par dāmām kuplās kleitās. Dekorētie kamīni ļauj nojaust sprakšķošās liesmiņas un to radīto siltumu. Bruģētais pagalms liek saklausīt zirgu pakavu un kariešu riteņu klaboņu. Valdzinoši.
Vēl tik ieejam pretī pilij izvietotajā Tūrisma informācijas centrā pēc kāda suvenīra un varam doties mājup. Patīkams nogurums pārņem ķermeni, prāts vēl izstaigā dienas takas. Skaista mana tēvu zeme.
