Svētku izjūta ir dvēseliska, tomēr to gaidīšanas procesā jāpieliek arī kas tīri materiāls. Šoreiz stāstām par uzņēmējiem, kuri šuj Latvijas karogus, un vairākiem pilsētas un rajona skolēniem, kam interesanta bijusi iesaistīšanās Latvijas institūta projektā «Nākamie 90».
Jau bija sākušās vasaras brīvdienas, kad Jelgavā ieradās Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš. Uzstājoties skolu direktoru sapulcē, viņš aicināja pieteikt skolēnus projektam «Nākamie 90». Šovs ar pozitīvu zīmiPēc O.Kalniņa ieceres, šiem skolēniem valsts svētkos vajadzēs it kā no jauna proklamēt Latvijas valsti un aizstāt tos deviņdesmit politiķus, kuri redzami populārajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā no Latvijas valsts dibināšanas akta 1918. gada 18. novembrī Rīgā Nacionālajā teātrī. Protams, tas viss – televīzijas kameru priekšā un piedaloties valsts prezidentam Valdim Zatleram. Var teikt – patriotisks šovs. «Mēs zinām, kādi bija pagājušie 90 gadi. Bet kas sagaidāms nākamajos 90 gados? Kādi cilvēki veidos Latviju nākamos 90? Laiks ir straujš. Šodienas skolēni pēc gadiem desmit divdesmit vadīs kompānijas un ministrijas, būs Latvijas likteņa lēmēji,» sprieda O.Kalniņš. Viņš aicināja gan skolu direktorus, gan iedzīvotājus visā Latvijā pieteikt bērnus un jauniešus no 1. līdz 12. klasei, kuri ikdienas gaitās jau parādījuši sevi par atbildīgiem un talantīgiem cilvēkiem. Tika piebilsts, ka «nākamajiem deviņdesmit» nevajag obligāti būt mācībās vai sportā visizcilākajiem. Vien tādiem, kuri patiesi un devīgi sniedz apkārtējiem savu pozitīvo enerģiju.Laika bija dots maz – līdz septembra vidum. Bija arī skolas brīvdienas. Kas no ieceres iznācis? «No cilvēkiem visā Latvijā» saņemti 515 pieteikumu, ko diez vai varētu uzskatīt par lielu skaitli. Tomēr projekts īstenots. Starp šiem 515 pieteikumiem, kuri ietvēra piesakāmās personas īsu raksturojumu un viņa vīziju par Latviju pēc desmit gadiem, sava daļa bija arī no Jelgavas un rajona. Žūrijas komisija, kurā bija arī spēkavīrs Raimonds Bergmanis un Afganistānā latviešu karavīriem koncertējusī dziedātāja Aiša, mūsu pilsētā un rajonā atrada piecus «Nākamos 90» – 6. vidusskolas skolnieci Annu Beitāni, Glūdas pamatskolas skolnieci Viktoriju Matjuku, Jelgavas 4. vidusskolas absolventu Gundaru Cauni, Otto Tabunu no Spīdolas ģimnāzijas un 4. pamatskolas trešklasnieku Jāni Grūtupu, kuriem būs gods 18. novembra svētku pārraidē uz Nacionālā teātra skatuves it kā no jauna proklamēt Latvijas Republiku.Uz kuru katru vietu gulbji nelidoKā uzskata Glūdas pamatskolas skolotāja Biruta Raudive, devītās klases skolniecei V.Matjukai paveicies, ka viņai ir divas dažādas vecmāmiņas. Mātes māte – sibīriete, bet tēva māte – tepat vietējā Glūdas skolas absolvente. Tas radījis apstākļus, ka Viktorija apguvusi gan krievu, gan latviešu valodu. «Labi skolēni, kas būtu cienīgi būt starp «Nākamajiem 90», arī mūsu mazajā Glūdas skolā ir vairāki (Viktorijas pieteikums nebija vienīgais), taču jāatzīst, ka skolas gados viņas izaugsme bijusi vislielākā. Un tās pamatā ir meitenes neatlaidība,» saka B.Raudive. Var piebilst, ka Viktoriju ciena un mīl ne tikai pedagogi, bet arī skolēni. Pagājušajā mācību gadā, rakstot zīmītes un balsojot, Vika tika ievēlēta par skolas prezidenti. Daždažādu iniciatīvu pasākumu rīkošanā viņai netrūkst. No mācībām Viktorijai vislabāk patīk latviešu literatūra, vēsture, floristika. Nupat viņa skolā ar lielu aizrautību noskatījās filmu «Rīgas sargi». Meitenei interesē, kā tad īsti mūsu priekštečiem gājis. Glūdas pamatskolas devītajā klasē mācās divas meitenes un pieci zēni. Vika atzīst, ka kolektīvs ir ļoti draudzīgs. Cilvēkos viņa visaugstāk vērtē godīgumu. Mīļākā vieta meitenei ir Birzmales – tēva mājas. Tā nav liela zemnieku saimniecība, tomēr pašu vajadzībām izaug ekoloģiski ļoti tīri dārzeņi. Vikai patīk rosīties lauku darbos, nodarboties ar saviem mīluļiem – trim suņiem. Pērnajā siltajā ziemā uzplūdušā laukā pie Birzmalēm apmetās varbūt pat tūkstotis gulbju. Zemniekiem, protams, gan uzplūdušais ūdens, gan putni nodarīja skādi, taču skats bija tik iespaidīgs un skaists, ka to filmēja televīzija. Ko Vika rakstīja konkursā prasītajā vīzijā par Latviju pēc desmit gadiem? Viņa stāsta: «Man nav tā labākā veselība. Sevišķi bērnībā daudz braucu pie ārstiem un savā esejā rakstīju, ka gribu, lai Latvija spēj palīdzēt tiem cilvēkiem, bērniem, kuri ir slimi. Guļot slimnīcā, esmu redzējusi daudz bērnu, kuriem, ļoti žēl, mūsu klīnikās ārsti nevarēja palīdzēt. Vecākiem nav līdzekļu ārstēšanās vajadzībām. Ceru, ka Latvijā radīsies vairāk iespēju palīdzēt. Vēl es rakstīju par latviešu valodu. Esmu sastapusies ar cilvēkiem, kuri to pienācīgi nezina. Tādējādi viņi sevi ierobežo – samazinās iespējas iestāties augstskolā. Izglītība taču ir ļoti svarīga.» Pēc pamatskolas Viktorija domā mācīties Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Tur tikt nebūs viegli, taču meitenei ir spars pierādīt, ka viņa to spēj. Otto būs savējais politiķisO.Tabunam svētku izjūta radusies brīvprātīgo darbā, pēc skolotājas Ilonas Drīliņas ieteikuma piedaloties Latvijas institūta aktivitātēs. Tās Otto sākās jau vasarā, kad viņš kopā ar vairākiem jauniešiem darbojās informatīvajā teltī «LV90». Dalot bukletus un stāstot par Latvijas vēsturi, tika strādāts Ventspilī, Rīgā, Valmierā, Daugavpilī. Izcilas ir arī Otto sekmes mācībās, viņš ir olimpiāžu, skolēnu zinātnisko darbu konkursu uzvarētājs. Kā stāsta direktora vietniece Ritma Tīrumniece, Otto vienmēr informēts par jaunumiem politikā, mākslā. Un šis viedums lielā mērā viņam nāk no ģimenes. Puisis piebilst, ka personības izaugsmē daudz devusi arī Spīdolas ģimnāzija. Tās devīze ir «Zinātnei, mākslai, tēvzemei!». Tēvzeme nekad tur netiek aizmirsta. Nupat «spīdolieši» piedalījās svētkiem veltītajā Ginesa rekorda uzstādīšanā, dejojot Gatves deju. Otto bija līdzi un filmēja savējos – tas taču pašsaprotami sabiedriski aktīvam cilvēkam, turklāt skolas parlamentārietim, kurš turklāt dzimis 1991. gadā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Domājot par pasaules vēsturi, Otto konkursam paredzētajā esejā pauda, ka Latvijas dibināšana un arī atjaunošana ir brīnums, kas jānovērtē. Lielvarām, kas dalīja un dala savu ietekmi vecajos kauju laukos, nerūp Baltijas valstu neatkarība. Mūsu priekšteči spēja pastāvēt par savu tautu, un tas jāspēj arī jaunajiem. Domājot par latviešu valodu, Otto pārliecināts, ka tā viņa dara stipru. Ja mūsu valoda izdzīvojusi smagajos vēstures pārbaudījumos un apspiestībā, tad tā pie tās ir vērts turēties arī tagad. Domājot par mūsdienām, Otto uztrauc bezdarba palielināšanās, pensionāru nabadzība, noziedzības kāpums. Atbalstu jaunietis gūst ne tikai ģimenē, skolotājos, bet arī draugos, kas viņam ir gan ģimnāzijā, gan, piemēram, Latvijas Universitātē Jauno ģeogrāfu skolā un citās zinātniskajās un mākslas aktivitātēs. Nākotnē Otto iecerējis kļūt par politiķi.
