Tautas lietišķās mākslas studija “Staļģene” novada iedzīvotājiem izrāda gada laikā paveikto
Tautas lietišķās mākslas studija “Staļģene” pastāv jau kopš 1973. gada. Studijā darbojas aktīvas sievietes, kuras saglabā un izkopj nozīmīgu kultūras mantojumu – aušanas prasmi. Izstāde “Mājsēdē padarīts” sākotnēji nebija plānota kā ceļojošā, bet nu jau ir priecējusi apmeklētājus gan Staļģenes “Līdumos”, gan Jēkabnieku kultūras namā, pirmdien atklāta Zaļenieku kultūras namā, pēc tam dosies tālāk uz Lielplatones, Bērzvircavas un Vircavas tautas namiem, kur darbus varēs apskatīt līdz pat gada beigām.
Tautas lietišķās mākslas studija “Staļģene” ir audēju darbnīca, kur ir deviņas stelles un strādā vietējās audējas. Te top daudz interesantu darbu – segas, spilveni, plecu lakati, brunči, somiņas, paklāji, grīdceliņi un citas skaistas lietas. Pirmā studijas vadītāja bija Helēna Doniķe, kura izaudzinājusi daudzas jaunās audējas. Šobrīd studiju jau gandrīz 30 gadu vada Rita Sidraba.
Izstādes notiek
Rita Sidraba stāsta, ka kolektīvā, laikam ejot, vienmēr vienlaicīgi darbojas aptuveni 15 audēju. Katru gadu tiek rīkota atskaites izstāde, jo pašām ir interesanti paskatīties uz darbiem vienkopus un parādīt citiem, kas ir paveikts.
“Šodien ir tiešām tas izstādes atklāšanas prieks, jo šogad jau likās, ka varbūt neko nevarēs rīkot,” atklāj studijas vadītāja. Arī pandēmijas laikā audēju rosīšanās nebija apstājusies. Lai gan no novembra līdz aprīlim viņas netikās savā darbnīcā “Līdumos”, daudzas iekārtoja stelles savās mājās un auda tur.
Izstādē apskatāmas dāmu austās segas, lakati, tautas tērpi, brunči. Darbi ir katrai audējai personīgi mīļi un tuvi, katram ir savs stāstiņš. Ritas Sidrabas izstādītie darbi ir sega, lakats un Sēlijas tautas tērps. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai radītu šos mākslas darbus? Ritas kundze atbild, ka tas ir atkarīgs no dažādiem aspektiem. Sega top aptuveni mēneša laikā, lakatu var uzaust nedēļā, divās, tautas tērpa darināšanā jāiegulda nedēļas. Ir jāveic arī priekšdarbi – trases jāsaliek, diegi jāsameklē, stellēs jāievelk velki. “Konkrēti nevar pateikt, ieliek vērdiņu stellēs, un katrs auž, kamēr noauž. Kā nu kurai tā rosība – pēc darbiņa vai brīvdienās,” tā Ritas kundze.
Pasūtījumu netrūkst
Audējas auž gan sev, mazbērniem, vedeklām, gan klientiem – dažādiem Jelgavas un novada koriem, tautas deju kolektīviem un vokālajiem ansambļiem. Biežākie pasūtījumi ir lakati un brunči. Ir iespējams arī veikt individuālus pasūtījumus. Audējas atzīst, ka ir jauki, ja ir pasūtījumi, bet neslēpj, ka tādi darbi ir mazliet monotoni. Piemēram, ja kāds kolektīvs pasūta astoņus, 16 vai 24 vienādus brunčus, tad mēnešiem ilgi jāauž viens un tas pats raksts. Tomēr gandarījuma sajūta, kāda pārņem, redzot veselu mākslas kolektīvu sevis austajos brunčos, esot neatsverama.
Aušana – maģisks un meditatīvs process
Audēja Gunta Saulāja dalās personiskā stāstā: “Es Antrai šuvu tautas tērpam kreklu, toties viņa auda manai mazmeitai Lielvārdes jostu. Mums nebija sarunāti nekādi konkrēti termiņi, jo, kad ir laiks, tad auž. Tad pienāca manas mazmeitas kāzu diena. Mēs esam jau aizbraukuši gabaliņu prom, un zvana man Antriņa – Lielvārdes josta ir gatava. Tieši uz kāzām! Tajā dienā! Vai tas nav kaut kas mistisks? Tāda sakritība! Mazmeita laimīga, jostiņa tieši kā kāzu dāvana.” Kundze atklāj, ka viņas pats pirmais austais darbs – sega – vēl šodien ir lietošanā un ar tā darināšanu saistās tikai vispatīkamākās atmiņas.
Mācības un meistarklases
Mākslas studijas audējas ir aktīvas sievietes. Viņas piedalās dažādās meistarklasēs, apgūst jaunas prasmes un tad tās nodod tālāk – gan savām kolēģēm, gan organizē publiskas radošās darbnīcas, lai vietējie arī var iemācīties ko jaunu. Piemēram, Gunta aktīvi izmanto Latvijas Nacionālā kultūras centra piedāvātos pakalpojumus un “Zoom” platformā ir apguvusi zemsvārku somas un Zemgales pērļotā vainaga darināšanu.
“Brunčiem var šūt kabatiņas, bet šajā meistarklasē parādīja, ka ir variants – apsienama somiņa zem brunčiem. Citādi visi Dziesmu un deju svētkos iet ar tām ganu tarbām pāri plecam, tas nav īpaši glīti. Vecā mode ir ganu tarbas, jaunā – zemsvārku tarbas,” par svaigākajām modes tendencēm zina pastāstīt Gunta Saulāja. Katrai dāmai kolektīvā ir sava niša – viena ir profesionāle jostu darināšanā, cita fokusējas uz lakatiem, kādai atkal tuvāki ir brunču raksti. Jebkurš interesents ir laipni aicināts izmēģināt savus spēkus aušanas mākslā, mācīties to pie pieredzes bagātajām un sirsnīgajām audējām.
Top grāmata
Par godu “Staļģenes” 50 gadu darbības jubilejai, kas gaidāma 2023. gadā, audējas sadarbībā ar rakstnieci Kristīni Mucenieci ir grāmatas izstrādes procesā. Ritas kundze atklāja, ka grāmatu paredzēts strukturēt trīs galvenajās nodaļās. Pirmā nodaļa tiks veltīta hronoloģijai – kas kuros gados ir auduši, kādas izstādes notikušas, kā pa austuvēm mētāta studijas darbība. Otrajā nodaļā lasītāji varēs iepazīties ar vismaz 15 emocionāliem Staļģenes audēju stāstiem par savu pieredzi šajā mākslas veidā. Un trešā nodaļa atvēlēta praktiskiem padomiem ar krāšņām bildēm – iekļauti nītījumi, raksti un atrisinājumi.
Izstādē ar saviem darbiem piedalās Iveta Stundiņa, Ilze Stundiņa-Birzniece, Ilze Stranga, Inese Segliņa, Antra Loca, Andra Zvejniece, Sandra Zvejniece, Gunta Saulāja, Inese Saulāja, Andra Vaska, Kristīne Ceļmillere, Rita Sidraba.
