Šonedēļ valdība Finansu ministrijai uzdeva izstrādāt grozījumus likumā par uzņēmumu ienākumu nodokli, turklāt piedāvājot vairākus šā nodokļa likmju samazināšanas variantus.
Šonedēļ valdība Finansu ministrijai uzdeva izstrādāt grozījumus likumā par uzņēmumu ienākumu nodokli, turklāt piedāvājot vairākus šā nodokļa likmju samazināšanas variantus. Viss, kas saistīts ar nodokļiem, tieši ietekmē gan valsts ekonomiku kopumā, gan tās iedzīvotāju labklājību. Tādēļ ne tikai septiņreiz, bet vēl pamatīgāk jānomēra un tikai pēc tam jāgriež. Vai skalpelis notēmēts precīzi?
Kā zināms, finansu ministrs Guntars Bērziņš ierosina izmaiņas ieviest jau nākamajā gadā, savukārt premjers uzskata, ka to nevajadzētu darīt tik sasteigti. Līdz šim šī nodokļa samazināšana jau vairākkārt atlikta. Finansu ministrs apgalvo, ka attīstīto valstu ekonomisti (piemēram, viņa kolēģi no Vācijas un Beļģijas) pat esot izbrīnīti par pozitīvo situāciju Latvijas ekonomikā laikā, kad pasaules ekonomikai kopumā nav paši spožākie panākumi. G.Bērziņš to skaidro ar privātās uzņēmējdarbības aktivitātēm, uzņēmēju iniciatīvu mūsu valstī. To var veicināt, radot biznesam labvēlīgu vidi – arī samazinot nodokļus.
Taču to nevar darīt mehāniski vai vienīgi labas gribas uzplūdā.
Finansu ministrs atbalsta uzņēmēju uzskatu: ja nākamgad netiks samazināts uzņēmumu ienākuma nodoklis, tad straujais valsts ekonomikas pieauguma temps varētu mazināties. Bet kā nodokļa samazinājums ietekmēs fiskālos ienākumus kopumā?
Pašreizējā prognoze attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli ir 86,6 miljoni latu gadā. Taču finansu ministrs ir pārliecināts, ka, atbilstoši iecerētajam, samazinot nodokļa likmi par 22 procentiem, kopējais ieņēmums no šā nodokļa ne tikai nesamazināšoties, bet pat palielināšoties par 5,5 miljoniem.
Šāda prognoze varētu būt visai ticama: ja jau reiz uzņēmēji būs vairāk ieinteresēti veidot kapitālu, piesaistīt investīcijas, radīt jaunas darbavietas. Teorētiski. Bet kā var notikt praksē? Ieskicējot Latvijas ekonomikas attīstības pieaugumu rožainos toņos, kas sabiezināti ar attīstīto valstu finansistu un ekonomistu «izbrīnu» par mūsu mazās valstiņas «varenajiem» panākumiem, der padomāt, vai Latvija var atļauties uzņēmumu ienākumu nodokļu likmju samazināšanu?
Jo jāņem vērā, ka situācija budžetā jau tā ir pietiekami saspringta, nepietiek naudas pašu nepieciešamāko valsts vajadzību apmierināšanai ( ar pastieptu roku pie valdības sliekšņa gaida policija, zinātne, izglītība, pensijas). Aina, kādu to redzam ikdienā, nav tik rožaina, kā šķiet pārtikušajiem rietumniekiem.
G.Bērziņš pastāv pie sava: neviena no minētajām problēmām nav atrisināma, ja nav reāla produkcijas pieauguma – uz pārdales rēķina vien nav iespējams novērst deficītu atsevišķās nozarēs. Pieauguma atslēga, viņaprāt, ir uzņēmēju atbalstīšana. Plaukstot uzņēmējdarbībai, valsts kļūs turīgāka un varēs pakāpeniski risināt sāpīgākās problēmas.
Protams, daudzajās konsultācijās un sarunās ar uzņēmējiem tiek minēti pārliecinoši argumenti tam, ka nodokļu samazināšana valstī jāsāk ar uzņēmumu ienākumu nodokli, tikai pēc tam samazinot, piemēram, sociālo nodokli. Šāda secība tiekot konsekventi praktizēta arī citās valstīs, tostarp Igaunijā. Tur ar nodokli tiek aplikta tikai uzņēmumu peļņa, investīcijas netiek apliktas. Ungārijā uzņēmumu ienākumu nodokļa likme ir 18 procentu, Īrijā – 12,5. Latvija, Bērziņaprāt, draud kļūt absolūti nekonkurētspējīga, neinteresanta uzņēmējiem.
Tiesa, neviens nevar garantēt, ka, samazinot uzņēmuma ienākumu nodokli, uzņēmēji pārtrauks maksāt darbiniekiem algu «aploksnēs», ka algas tiks palielinātas vai arī radītas jaunas darba vietas. Vai kopumā ieguvēji būs Latvijas iedzīvotāji? Vai viņu reālais ieguvums nebūtu lielāks, ja, piemēram, tiktu samazināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme?
Vai bagāta valsts var pastāvēt ar nabadzīgiem tās pilsoņiem? Zināms taču: jo cilvēks ir turīgāks, jo vairāk viņš tērē un tātad vairāk maksā nodokļus.
Taču samazināt iedzīvotāju nodokli vismaz tuvākajā laikā mūsu finansistiem nešķiet iespējams tādēļ, ka šis nodoklis ir pašvaldību «kasīte», tātad, to samazinot, daļu vajadzēs kompensēt no citām jau tā caurajām «kabatām». Bet cik «pārtikušas» ir mūsu pašvaldības, nav jāatgādina: ne velti līdz pat šim laikam valstī nav izdevies vienoties par iedzīvotāju ar nodokļiem neapliekamā minimuma izmaiņām, lai gan tas Latvijā ir viens no zemākajiem – 21 lats.
Skaidrs, ka katrs nodokļus uzskata par lielu nastu. Skaidrs, ka visumā valdība pareizi spriež par šīs nastas atvieglošanu. Arī pret nupat minētajiem argumentiem par labu tam, ka vispirms būtu «jāatvieglo dzīve» uzņēmējiem, nevajadzētu iebilst. Taču – ar nosacījumu, ka viņi šos atvieglojumus izmantos godprātīgi. Diemžēl to neviens nevar garantēt, turklāt līdz šim tieši viņi – uzņēmēji, darba devēji – rūpējušies par savām interesēm, savu kabatu. Izmantojot dažādas spraugas likumdošanā. Vai pēc izmaiņām nodokļu likumdošanā viņi pēkšņi kļūs godprātīgāki? Vai arī tikai – priviliģētāki, kamēr sabiedrības vairums joprojām skaitīs santīmus un stāvēs rindās pie darba biržas?
Tā kā valdība finansu ministrijai uzdevusi izstrādāt grozījumus likumā par uzņēmumu ienākumu nodokli, agrāk vai vēlāk par to varēsim pārliecināties. Varbūt jau nākamgad. Varbūt, kad būsim jau ES dalībvalsts un uz šīm izmaiņām atskatīsimies kā uz kārtējo lobisma precedentu.
