Slimnīcās nonākuši divi bērni, kas piekļuvuši mājās glabātām etiķa esences pudelēm. Zinot, ka jau gadiem šī pārtikā izmantojamā ķīmiskā viela iegādājama tikai ar speciāliem bērniem neatskrūvējamiem korķiem, nav cita secinājuma – absolūta vecāku nolaidība. Noliekot neaiztaisītas pudeles un paļaujoties uz, Dievs vien zina, kādu nejaušību, ka mājās mazuļi savā pasaules izpētes kārē tās neatradīs. Droši vien pēc pāris dienām plašsaziņas līdzekļos sāksies šo atgadījumu inspirēta masveida aģitācija, aicinot aizliegt tirgot etiķa esenci. Uzstāsies mediķi, sociālie darbinieki, protams, arī kāds deputāts nepalaidīs garām iespēju izteikties, ko domā par sekām, ja kāds to iedzer. Iespējams, tiks izrakti statistikas dati, kuros būs uzskaitīti pašnāvības gadījumi un mēģinājumi, kas saistīti ar etiķa izmantošanu. Šajā sakarā ir dažas piebildes, kas, ticamākais, aizliedzējus neatvēsinās, bet varbūt kādu mudinās aizdomāties. Pirmkārt, minētie nelaimes gadījumi nepieļauj varbūtību, ka zinātkārie bērni pēc brīža etiķa vietā sev virsū neuzgāztu bez uzraudzības atstātu verdoša ūdens krūzi. Otrkārt, vieglāk ir šaut pa zvirbuļiem ar smago artilēriju, aiz sekām – iedzer esenci no pudeles, kas atstāta bez uzraudzības, – neredzot cēloni, proti, vecāku bezatbildīgu un vieglprātīgu rīcību. Kas nekait labāk aizliegt pārdot etiķa esenci, nevis pūlēties atkārtoti vērst vecāku uzmanību uz to, lai bērnus neatstāj bez uzraudzības. Starp citu, tieši sociālās reklāmas kampaņai varētu tikt tērēti gan valsts budžeta, gan pārtikas produktu un sadzīves ķīmijas ražotāju un izplatītāju ziedotie līdzekļi. Atdeve noteikti būtu lielāka, nekā aizliedzot atsevišķus produktus.
