28. februārī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā viesosies M.Čehova Rīgas Krievu teātris.
28. februārī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā viesosies M.Čehova Rīgas Krievu teātris – ar omulīgu komēdiju par melodramatisku tēmu “Vienas dienas lēdija”, ko veidojis slavens viesrežisors – krievu tautas nopelniem bagātais izklaidētājs Dmitrijs Astrahans.
Nabadzīga Ņujorkas ābolu tirgotāja Annija saņem ziņu no meitas, kas dzīvo Eiropā un gatavojas precēt spāņu grāfu, bet līgavaiņa tētuks ir tik ļoti pārņemts ar savu augsto kārtu un aizdomīgs pret līgavas izcelšanos, ka vēlas vispirms apciemot viņas dzimteni, lai pārliecinātos, ka meitenes ģimene ir pietiekami labi situēta, lai varētu ar to saradoties.
Izrādās – meita no mājām uz Veco Pasauli devusies sen un kopš tiem laikiem mātes finansiālais stāvoklis no spoža pārvērties līdz nepazīšanai. Taču atvasei par to nav ne jausmas.
No bezizejas izmisušo sievieti pēdējā brīdī glābj labsirdīgs blēdis Deivs un viņa māmiņa – meitu mājas īpašniece. Iesaistot vēl daudzus palīgus – šai lietā tiek iejaukti pat Ņujorkas mērs un policijas priekšnieks –, viņi kopīgiem spēkiem rada krāšņu teātri, kam izdodas gaisināt Annijas meitas nākamā vīratēva aizdomas…
Tāds ir okeāna viņā pusē, šķiet, labu laiku piemirstas Holivudas melodrāmas sižets, ko krievu teātra skatuvei piemērojis ražīgā “tautas kino” režisora – tai skaitā Krievijas televīzijas seriāla “Uzgaidāmā zāle” veidotāja – D.Astrahana pastāvīgais sadarbības partneris scenārists Oļegs Daņilovs. Astrahans savu režisora darbību sāka teātrī, pēc tam uz ilgu laiku galveno vietu viņa radošajā dzīvē ieņēma kino, bet pirms septiņiem gadiem viņš debitēja kā teātra režisors Maskavā – piedāvājot “Vienas dienas lēdiju” skatītājiem Puškina teātrī.
Metropoles teātra kritika, nevilcinoties atgādināt par Astrahana tuvajām attiecībām ar seriāla žanru, zibenīgi norādīja uz veselu birumu “seriālisku” haltūru arī uz teātra skatuves – tādām kā mizanscēnu neizstrādātība, lomu seklums, šabloniskums, spēles telpas noformējuma arhaiskums, stereotipiskums.
Bet bija arī tādi, kas sakāmo turpināja ar atziņu, ka režisors apskaužami konsekventi ievēro izvēlētās dramaturģijas “spēles noteikumus”, jo pārspīlētu karikatūru pilnais sižets gluži vienkārši nevar tikt izspēlēts citādi kā tāda pati prasta, pārspīlēta karikatūra, izsmejot visu iespēju zemes Amerikas tikumus – tieši ar tādiem skatuviskās izteiksmes līdzekļiem, kā to dara režisors, apvienojumā ar savu šovu veidotāja rūdījumu panākot, ka skatītājs uzņemas vecā spāņu grāfa lomu, vienīgi atšķirībā no pēdējā – labprātīgi, apzināti un zinot, ka par to saņems balvu – iespēju neviltoti un omulīgi izsmieties. “Krāpšana” ir tik ģeniāli vienkārša, ka izgaisina jebkuru aizdomu ēnu.
Spriežot pēc atsauksmēm, šosezon līdzīgas izjūtas guvis arī vairums skatītāju Rīgā, un, iespējams, trešdien to pašu varēs teikt jelgavnieki.
