Pēc Dalbes krustojuma nodošanas ekspluatācijā kārtējo reizi nācās aizdomāties, cik profesionāli pie mums ir projektu izstrādātāji, it sevišķi ceļu būvē. Kaut kā ik reizi, kad tiek rekonstruēts kāds ceļa posms, autovadītājiem jāsaskaras ar niansēm, kas normālam stūrmanim liekas nesaprotamas. Tā vien šķiet, ka ir firmas, kas projektus izstrādā, tikai sēžot pie datora, bet izpratni par braukšanu atstājuši vai nu tajos tālajos laikos, kad kārtojuši autovadītāja eksāmenus, vai arī priekšstatu par ceļiem ieguvuši, ekrānā dzenājot dažādus sporta mobilīšus. Reizēm pat šķiet brīnumaini, par ko šie cilvēki saņem naudu, turklāt ne mazo – kā liecina darba sludinājumi, ceļu būves projektētājiem «uz rokas» piedāvā vismaz 1500 latu.Protams, var ņemt par piemēru civilizētāku nekā Latvija valstu praksi, kur, teiksim, projektējot parkus, tie dabā tiek izveidoti bez gājēju celiņiem, ļaujot cilvēkiem izvēlēties labākās zālāju šķērsošanas trajektorijas, un tikai pēc iemītajām takām veidotas normālas ietves. Tomēr diez vai ceļu būve šādiem eksperimentiem pakļautos.Kā būtisks apsvērums noteikti jāmin valsts prakse – visās lietās izvēlēties lētāko variantu. Saprotams, mūsdienu ekonomijas un krīzes apstākļos tas varbūt nav sliktākais risinājums, bet mēdz taču arī teikt – skopais maksā divreiz. Nenoliedzami, luksoforu ierīkošana «melnajos punktos» un grūti izbraucamās vietās ir dažādu problēmu risinājums, taču, kā jau pierādījusi kaimiņvalstu pieredze, domājot ilgtermiņā, izdevīgāki, tajā skaitā finansiāli, ir apļveida krustojumi, kas Latvijā nez kāpēc tiek uzskatīti par pārāk sarežģītām un dārgām būvēm.Atminos, ko pirms dažiem gadiem stāstīja kāds ceļu būvētājs – viņu projekta īstenošanas ieteikumi vērā nav ņemti, taču, kad objekts bijis gatavs, pēkšņi esot nepieciešami uzlabojumi. Vai tas ir veids, kā ļaut būvētājiem nopelnīt un arī sev līdz ar to atlicināt kādu mazumiņu, lai paliek uz katra projektētāja sirdsapziņas.Patiesības labad gan uzreiz jāsaka, ka ne jau tikai Jelgavā un rajonā ceļu rekonstrukcijas projektu izstrādē kāds domāšanai izmantojis nevis galvu, bet citu ķermeņa daļu. Nav tālu jāmeklē – pirms dažiem gadiem Rīgas – Jaunciema – Carnikavas – Ādažu ceļa 5,3 kilometru posma būvniecībā tika ieguldīti 1,8 miljoni latu, lielākoties ES finansējums, taču neilgi pēc nodošanas ekspluatācijā jau bija nepieciešams labot brauktuvi. Būtiskākās nepilnības – nestabilie gruntsūdeņi un pamatne (šis arguments parasti tiek minēts, arī raksturojot Jelgavas ielu slikto stāvokli), kā dēļ ceļš atsevišķās vietās deformējās, bet asfalts saplaisāja. Turklāt nebija pietiekami nostiprināta ārējā ceļa mala, un tā vietām nobruka. Saprotams, būvnieki garantijas laikā uzlabojumus veica bez maksas, bet kas notiks pēc tā beigām?Atliek vien cerēt, ka ielu plānošanas mācīšanās no norvēģiem palielinās atbildīgo personu smadzeņu masu un autovadītājiem vairs nebūs apmulsušiem jāskatās, kā izbraukt jaunbūvētu ceļa posmu.
