Vietējā skola Emburgā pastāvējusi kopš 1863. gada. Līdz 1981., kad gan mācībiestāžu koncentrēšanas tendences, gan jaunuzceltais tilts pār Lielupi emburdziešus pārcēla upes otrā krastā uz Staļģeni.
Vietējā skola Emburgā pastāvējusi kopš 1863. gada. Līdz 1981., kad gan mācībiestāžu koncentrēšanas tendences, gan jaunuzceltais tilts pār Lielupi emburdziešus pārcēla upes otrā krastā uz Staļģeni. Tomēr drīz vien sistēmas reorganizētāji saprata, ka mazajām lauku skolām Latvijā ir gan vēsturiski, gan sociālpsiholoģiski pamatotas pastāvēšanas tiesības.
Bērnudārzs ir ieguvums
Jauna pamatskola Emburgā veidojusies pamazām, bet, pēc direktores Irēnas Paulovičas vērtējuma, ar noturīgām attīstības tendencēm. Vispirms – bērnudārzs ar sākumskolas klasēm, tad arvien pa klasei klāt, un nu jau trīs gadus skolā svinēts devītās klases izlaidums. Salgales pamatskola ar bērnudārzu – tā tagad saucas mācību iestāde, kurai rudenī būs desmit gadu jubileja.
Vecās skolas arhīvs aizgājis uz Staļģeni, un «sakņu meklēšana» vēl tā nopietni neesot sākusies. Toties pielikts ne mazums pūļu, lai Emburgas un Jelgavas rajona jaunāko laiku vēsturē Salgales pamatskola ierakstītos ar atzinīgiem vārdiem.
– Mudinām bērnus piedalīties konkursos. Lai arī skolā nav sporta zāles, ar labiem panākumiem piedalāmies rajona sporta spēlēs. Bērni darbojas sporta deju centrā «Lielupe» un guvuši godalgotas vietas gan rajonā, gan arī lielākās sacensībās, – direktore ir gandarīta, kad salgaliešiem izdodas «sist pušu» tos ar lielajām sporta zālēm un citādām priekšrocībām.
Pēdējais lielākais gandarījums, protams, bija Sergeja un Ulda sasniegumi «Superpuiku» konkursā.
– Ar bērnudārzu mēs atšķiramies no citām rajona skolām. Mazie ir skatītāji visos skolas pasākumos. Lielie savukārt ikdienā rēķinās ar to, ka līdzās ir mazie, – Irēna Pauloviča šādu skolas atmosfēru atzīst par gandrīz vai ģimenisku un uzskata, ka tā pozitīvi ietekmē audzēkņu personības attīstību.
No tā varētu izdarīt arī pirmo secinājumu: īsti puikas izaug labā ģimeniskā atmosfērā, kur lielie ir gan palīgs, gan piemērs mazākajiem, bet pēdējie savukārt cenšas ātrāk augt lieli un stipri. Pirms trim gadiem Salgales pamatskolu beidzis Ulda brālis Andris, kas tagad mācās tehniskajā koledžā Rīgā, bet šobrīd ir datorprogrammētāja praksē savā skolā. 1. un 2. klasē iet Ulda mazā māsiņa un jaunākais brālis. Sestajā klasē ir Sergeja brālis Konstantīns. Protams, starp lielajiem un mazajiem brāļiem un māsām vienmēr pastāv arī konkurence, bet, kamēr pieaugušie ir pietiekami gudri tai dot pozitīvu virzienu, viss ir kārtībā.
Labākā klases audzinātāja
Tā puikas saka par latviešu valodas skolotāju Sarmīti Līdaku. Viņa audzina astoto klasi, kur Uldis ar Sergeju sēž vienā solā. Viņa arī esot zēniem ierosinājusi piedalīties superpuiku konkursā. Pirmoreiz uz atlases kārtu, kur sanāca visi 120 dalībnieki, audzinātāja bijusi līdzi. Izšķirošajā brīdī Ķīpsalā gan nav varējusi būt klāt, jo pašreiz viņai ir pēdējā mācību sesija Latvijas Universitātē.
– Atbraucu, aizgāju pirmdien uz skolu, un man tādi prieki! Liene Liepniece uzvarējusi rajona konkursā par Vāciju, bet Uldis un Sergejs iekļuvuši superpuiku kārtā!
Sarmītei Līdakai šī ir pirmā audzināmā klase.
– Draudzīga. Viens par visiem, visi par vienu, – tādi audzinātājai šķiet viņas «pirmie bērni».
Arī uz Ķīpsalu just līdzi klasesbiedriem pieteikušies gan puikas, gan meitenes. Kā redzams, savējo atbalsts bijis ko vērts.
Galvenais ir mērķtiecība
Klases audzinātāja abus zēnus raksturo kā krietni atšķirīgus, taču kopīga iezīme šajos raksturojumos ir mērķtiecība.
Uldis ir ekstravertais tips. Jauni kontakti un neierastas situācijas viņam nesagādājot problēmas. Gluži otrādi – viņš gatavs piedalīties visās aktivitātēs un konkursos, kur vien iespējams. Ja veicas – lieliski, bet neveiksmes tiekot bez problēmām pieredzē ieskaitītas. Uldis darbojas skolas padomē, organizē kultūras pasākumus, skolas un klases sarīkojumus. Dejo sarīkojumu dejas un piedalās vieglatlētikas sacensībās, jo esot diezgan labs skrējējs.
– Ja ir sadomāts kafejnīcas vakars, par galda klāšanu nav raižu – to izdara Uldis, – piebilst klases audzinātāja.
Patiesībā šī ir ļoti svarīga piebilde, jo Uldis jau tagad skaidri zina, ka būs pavārs.
– Jaunākajās klasēs es biju, nu kā lai to pasaka, tāds dūšīgs. Skrēju tusnīdams un vienmēr biju pēdējais. Tad man tas apnika. Sāku vairāk skriet, peldēt, basketbolu spēlēju. Gribējās pierādīt, ka arī es kaut ko varu, – saka Uldis.
Kad tikuši cauri pirmajiem konkursiem un kļuvis skaidrs, ka būs arī jāpeld un jānirst, sācis braukt uz Jelgavu uz baseinu trenēties.
– Peldēt jau mēs mācējām, tepat taču Lielupe blakus. Bet ņurku mest (t.i., nirt) Uldis tikai baseinā iemācījās, – pasmaida Sergejs.
Jā, solabiedrs jau no pirmajiem vārdiem šķiet raksturā citāds. Klusāks, atturīgāks. Uldim mēdzot reizēm rasties nopietnas problēmas ar matemātiku, Sergejam tas savukārt ir mīļākais priekšmets. Atšķirībā no Ulda Sergejs vēl nezina, ko tālāk studēs un par ko grib kļūt. Bet pagaidām viņš vienkārši labi mācās, dejo un sporto.
Arī ģimenēs abu zēnu centieni tiek atbalstīti un mērķtiecīgi rosināti. Uldim te nozīmīgākā esot mamma, kas ikdienā viena pati aprūpē četru bērnu ģimeni. Par to, lai Sergejs veidotos par «superīgu puiku», vairāk gādājot tētis. Tomēr sava nozīmīga loma viņu dzīvē ir ikvienam ģimenes loceklim un arī konkursā visi ir vienādi satraukti un sirsnīgi līdzjutēji.
Gleznotāji peldēja «suniski»
Nedēļu pēc pusfināla veiksmēm abi finālā iekļuvušie puiši apgalvo, ka nekādas zvaigžņu slimības pazīmes nejūtot. Pagājušajā gadā abi esot superpuiku konkursu televīzijā skatījušies, taču tad neesot ne prātā nācis, ka paši tur varētu piedalīties. Par klases audzinātājas ierosinājumu bijuši varen priecīgi. Bet par došanos uz Ķīpsalas baseinu jau lepni apgalvo: mēs braucām uzvarēt!
Pamats jau tādam apgalvojumam ir, jo pēc iepriekšējiem konkursiem (ceļu satiksmē, galdniecībā, elektronikā un porcelāna apgleznošanā) Sergejs 35 zēnu vidū bija sestais, bet Uldis – desmitais. Kad vēl baseinā ieraudzījuši, ka tie labākie gleznotāji un lielākie punktu guvēji peld suniski, izredzes vairojušās.
Galdniecības konkursā bijis no finiera degunradža jāizzāģē «puzle». Te Sergejs bijis vispārliecinošākais un dabūjis 9 no 10 punktiem. Elektronikā vajadzējis salodēt elektrisko ķēdi, ar ko pilnībā tikuši galā tikai pāris zēnu, un arī salgaliešiem nav paveicies. Satiksmes noteikumos nācies atbildēt uz teorētiskiem jautājumiem un atrast velosipēdam četrus bojājumus. Te Sergejs atradis visus četrus, Uldis – trīs. Par porcelāna apgleznošanu abi rauca degunus, taču kaut kas jau esot sanācis.
Ķīpsalā par peldēšanu, niršanu caur gredzeniem un «sēņu lasīšanu» baseina dibenā abiem nav bijis bēdu, taču pati grūtākā bijusi iešana pa virvi. Sergejs bija viens no retajiem puikām, kas te nožonglēja un tika līdz galam. Uldis, kas līdz šim vingrinājumam bija sasniedzis tāsdienas labāko laiku, nenoturējās un, lai tiktu tālāk, bija spiests uz paaugstinājuma platformiņas nokļūt pa virvju kāpnēm.
Taču galarezultāts mums ir zināms. 23. februārī viņi sacentīsies par «Superpuikas ’99» titulu Rīgas Cirkā. Klases audzinātāja jau gatavojas līdzjutējiem izprasīt oficiālu brīvdienu. Bet tie, kas netiks uz Rīgu, droši vien gribēs visus notikumus redzēt kaut televīzijā.
