Salas pamatskolai nesen nosvinēta desmit gadu jubileja. Izglītības iestāde nemitīgi aug – iesākumā bija bērnudārzs, tad – sākumskola, bet nu jau divus gadus strādā pilna pamatskola.
Salas pamatskolai nesen nosvinēta desmit gadu jubileja. Izglītības iestāde nemitīgi aug – iesākumā bija bērnudārzs, tad – sākumskola, bet nu jau divus gadus strādā pilna pamatskola. Dzimstības līmenis pagastā ar katru gadu palielinās, tomēr skola par savu likteni droši nejūtas.
Patlaban skolā mācās 74 bērni, bērnudārza grupas apmeklē 20 mazuļu. Skolas direktore Skaidrīte Brūdere stāsta, ka pamatskola veidojusies pakāpeniski, un tas bijis vecāku pieprasījums: «Mūsu pagasts ir ģeogrāfiski interesanti izvietots – centrs no citām tuvākajām skolām atrodas 15 kilometru attālumā. Agrāk, vēl kolhoza laikos, skolēnus vadāja uz Jūrmalas un Babītes skolām, taču, kolhozam izirstot, pašvaldībai šī nasta kļuva par smagu. Turklāt audzēkņu skaits strauji saruka bērnudārzā un daļa plašo telpu palika neizmantotas. Tā arī radās ideja veidot augošu sākumskolu, kas vēlāk taptu par pamatskolu.»
Protams, palielinoties skolēnu un mācību stundu skaitam, bija nepieciešams pieņemt darbā jaunus pedagogus. Direktore atzīst, ka ar kadriem Salā problēmas nekad neesot bijušas: «Es pati 32 gadus jau strādāju par pedagoģi, lielāko daļu no tiem Jūrmalā. Tāpēc ir saglabājušies savi kontakti, un tas ļauj Salai piesaistīt labus speciālistus. Jāpiebilst, ka esam maza skola, tāpēc mums ir vajadzīgi plaša profila skolotāji – tādi, kas spēj pasniegt vairākus priekšmetus. Pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām zaudējām ļoti labu kadru – jauno pagasta Padomes priekšsēdētāju – līdz tam viņa skolā mācīja matemātiku, ķīmiju, fiziku un ekonomiku. Protams, žēl, bet bija jāmeklē kāds vietā. Es nedomāju, ka skolēns kaut ko zaudē tāpēc vien, ka vairākus priekšmetus pasniedz viens skolotājs. Jāsaprot, ka mēs tāpat nekad nespēsim sacensties ar lielajām ģimnāzijām, tomēr, ja pēta mūsu skolēnu sasniegumus rajona olimpiādēs, tad rezultāti ir samērā labi.»
Par izglītības kvalitāti pagasta skolā liecina arī tas, ka pēdējos gados visi absolventi mācības turpina kādā citā izglītības iestādē. Kaut gan dzimstība pagastā nesamazinās un skolēnu skaits palielinās, skola nav droša par savu nākotni: «Visu izšķirs administratīvi teritoriālā reforma – pieļauju, ka, apvienojoties ar kādu no kaimiņiem, viņiem šķitīs par grūtu uzturēt vēl arī mūsu skolu. Bet pagaidām mēs par to nedomājam un cenšamies pildīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas.»
Skola pagastā ir arī kultūras centrs – starp to un pagastu valda lieliska saskaņa, un vietējie cilvēki labprāt apmeklē skolas organizētos pasākumus. Daži svētki jau izvērtušies par īpašu tradīciju: «Piemēram, Lāčplēša diena – zinu, ka citviet ļaudis sapulcējas, aiziet līdz piemineklim, noliek ziedus un izklīst. Bet pie mums šajā dienā valda īpaša aura. Kopā sanākam vai viss pagasts, cilvēki sēž pie ugunskura, dzied karavīru dziesmas un vēl ilgi negrib šķirties. Arī 18. novembris mums ir īpaša diena – ielās tiek izliktas svecītes, skolā ierodas mācītājs, un pasākums izvēršanas īstā notikumā.»
Mācītājs skolā ir ne vien 18. novembrī: «Katru pirmdienu mums ir Baltā stunda, kad viņš bērniem stāsta par kādu svarīgu tēmu viņu dzīvē – tā nav gluži reliģija, bet gan mācība, kā labāk attiekties pret dzīvi, draugiem, klases biedriem un ģimeni. Piemēram, nesen viena no tēmām bija par to, kā saudzēt savu un drauga mantu. Arī šādi sīkumi mūsu ikdienu padara gaišāku.»
