Kad sākumskolas skolotāja aizgāja pensijā, mēs, klases aktīvāko meiteņu pulciņš, vēl kādus piecus gadus ciemojāmies pie viņas, sveicot Skolotāju dienā un dzimšanas dienā. Ar laiku tradīcija izzuda, jo pēkšņi dzīvē parādījās citi, svarīgāki darbi un notikumi.
Līdzīgi arī ar klasesbiedriem – pirmajos piecos gados pēc skolas absolvēšanas tikāmies ne tikai salidojumos, bet arī ciemos pie kāda no mums, neaizmirstot arī par klases audzinātāju, jo saikne ar skolu un dzimto pilsētu vēl bija stipra. Pirms pāris gadiem paprāvā pulkā pulcējāmies arī sava izlaiduma desmitajā jubilejā un aizrunājāmies līdz astoņiem rītā. Kā nu ne, jo atcerējāmies pat to, kā devītās klases mūzikas eksāmenā pašiem bija jāspēlē pavadījums dziesmai «Rīga dimd», izmantojot metalofonu un krievu tautas instrumentu – koka karotes. Un, protams, arī gadījumu, kad, uzrakstot sacerējumu sev un arī klasesbiedra vietā, pati saņēmu zemāku vērtējumu nekā viņš.
Par skolas laiku sacerēts ne mazums dziesmu, dzejoļu un stāstu. Nenoliedzami lielākā daļa no tiem ir par pirmo skolas mīlestību un to, cik grūti ir šķirties no skolas sola. Un droši vien ne tikai mani 1. septembrī, pat ja tas iekrīt rudens pirmā mēneša otrajā dienā, pārņem svētku sajūta, kas nebeidzas līdz pat vakaram, kad no skolām ziedu pilniem klēpjiem atgriežas pedagogi. Bet, lai svētku sajūtu saglabātu, katram – skolēniem, skolotājiem, absolventiem, vecākiem un valstij – jāatceras par saviem mazajiem un lielākiem pienākumiem. Tad medijos nebūs jādzird par pedagogu plānotajiem protestiem un piekautajiem sākumskolēniem. Lai ar kalendārā rudens iestāšanos katrā uzjundī gan laba apņemšanās, gan gaišas atmiņas! ◆
